Ingus atrāva istabas logu, un sejā iedvesa jūnija spirgtā elpa.
Pulkstenis bija pieci no rīta.
Ingus paraudzījās zilajās debesīs un aizvēra acis.
Vējš piepūš laivas mirdzošās buras, viņš domāja, un mēs lidojam pāri baltputu viļņiem, lidojam uz priekšu, tikai uz priekšu plašajā jūrā, neatskatoties, vienīgi uz priekšu, uz neatgriešanos, mēs lidojam dzel- tenzaļzilo viļņu okeānā, un tur, aiz horizonta, tik tikko apjaušamā horizonta, — jā, tikai tur.., «Viss labais apsolīts, viss labais tikai notiks,» atmiņā atausa kaut kur lasīti vārdi.
Kas notiks? — Ingus nodomāja un atvēra acis.
Zem otrā stāva loga pletās mazpilsētiņas galvenā iela.
Rīta saules slīpie stari reljefi izgaismoja bruģak- meņus un trotuāru, no māju sienām izrāva sīkāko grumbiņu un švīku un jumtu noputējušos dakstiņus padarīja formā tik pilnīgus, ka šķita, tie no mazākā pieskāriena sairs.
Vēl neredzēja nevienu gājēju.
Pilsētiņai pārslīdēja reaktīvais iznīcinātājs.
Vecāki vēl gulēja.
Ingus uzrāva treniņtērpu, krosenes un, uz pirkstgaliem nolēkājis pa stāvajām koka trepēm, izmetās uz , ielas un vieglā solī aizskrēja lejup pa kalto akmeņu bruģi. Tas bija jau kopš septītās klases ierastais maršruts — divi kilometri līdz ezera peldētavai un atpakaļ.
Kad Ingus paskrēja garām sakņu veikalam, ap kuru iela meta līkumu, zemeslode strauji sagriezās, un viņš tik tikko noturējās kājās, gandrīz vai ietriekdamies laternas stabā.
Priekšā, pa pašu ielas vidu, garlaikotā solī gāja kāds pārītis.
Ingus viņus apdzina, ar acs kaktiņu fiksēdams meitenes profilu, tas tiešām ilga acumirkli, bet tā bija pietiekami, lai Ingus sirds sāktu strauji sisties.
Cik savādi ļaudis rīta agrumā, viņš paguva nodomāt un tad atjēdzās, kad jau sēdēja uz grāmatveikala skat* loga palodzes un izlikās, ka krosenē iekļuvis akmentiņš.
Šņorēdams apavu, Ingus slepus vēroja, kā svešie tuvojas, un rīta saule ietvēra viņu augumus spožā aurā.
Meitene bija Ingus vecumā, varbūt mazliet jaunāka. Melnie mati brīvi krita uz pleciem, un ar dabiski skaistu kustību viņa atbīdīja uz pieres noslīdējušo sprogu. Viņa atgādināja čigānieti vai indieti, kaut gan vainīgs varbūt bija tikai vasaras sākuma iedegums. Viņa bija slaida auguma, un viņas kustības bija tik vijīgas un līganas, ka dažbrīd likās, it kā viņa ietu dejodama. Viņai mugurā bija gaiši pelēks bikšu kostīms.
Meitenes pavadonis bija bārdains vecis ar sirmām krēpēm, kaulains un stiegrains, ģērbies noskrandušā džinsa kostīmā, basajās kājās sandales. Pie krūtīm viņš bija piespiedis piena tetrapakas, kuras aizdomīgi aplūkoja, tad nolamājās:
— Es jau tā domāju, es jau tā paredzēju! Maitas! To var formulēt tikpat kā likumu — ja nopirksi sešas pakas, viena būs caura! Skaties, Džīn!
— Jā, jā… — meitene nevērīgi atmeta ar roku.
— Sities un cīnies, meklē un ciet, bet kā pateicību saņem cauru tetrapaku!
Un spējās dusmās, kuras prasīja tūlītēju izlādēša- nos, viņš netālu no Ingus nosvieda zemē paciņas, paķēra cauro un trieca to pret bruģi ar tādu spēku, ka tā pārsprāga un piens apšļakstīja māju sienas, bet dažas lāses iesitās sejā puisim.
— Neuztraucies, mīļais! — meitene glāsmaini teica vecim, un šajā uzrunā jautās kaut kas pretīgs, kas vienlaikus saplūda ar neizprotamu valdzinājumu, jo viņa to izteica ar patiesu mīlestību.
Vecis izvilka no džinsu aizmugures kabatas plakanu alumīnija blašķi, noskrūvēja vāciņu, iedzēra vairākus malkus, saviebās un nospļāvās, uzskrūvēja vāciņu un iebāza blašķi atpakaļ.
Piepeši Džīna satvēra viņa roku un paskatījās Ingū.
Viņu skatieni sastapās, un Ingus, nespēdams atrau- tiēs, notrīsēja; šīs tumšās acis izstaroja kaut ko bezgala vilinošu, svarīgu un noslēpumainu, un viņam šķita, ka tās kaut kad jau redzējis; acis likās tik pazīstamas, bet vienlaikus tajās slēpās kāds brīdinājums.
Viņš norija kaklā sakāpušo kamolu.
— Tu nejūti? — meitene vaicāja vīrietim.
Tas uzmanīgi palūkojās Ingū un noraidoši pakratīja galvu.
— Marvīn, tu nedrīksti tik daudz dzert, — Džīna lūdzoši sacīja. — Alkohola iespaidā jutekļi notrulinās — un tu vairs nespēj uztvert.
— Ja starojums ir vājš, tad ne, — sirmgalvis nožēlā piekrita.
— Es Jūtu, — Džīna teica, viņas acis iemirdzējās, un viņa pasmaidīja skaistu baltzobu smaidu.
— Atvaino! — viņa glāsmaini sacīja Ingum. — Mēs negribējām tevi apšļakstīt ar pienu!
— Jūs jau to nemaz neizdarījāt! — Ingus samulsis atteica un noliecās, lai aizšņorētu kroseni.
— Tev sejā trāpīja četras piles, — norūpējusies teica meitene, nometās uz viena ceļa im ar plaukstām pacēla puiša galvu, atglauda gaišos matus un ielūkojās viņa zaļajās acīs, un vienlaikus viņas pirkstu gali viegli kā zirneklīša kājiņas noskrēja pār Ingus seju.
Sirmais vīrs ar mazliet aizmiglotu skatienu nepatikā vēroja Ingu.
Džīna piecēlās un lietišķi teica sirmajam:
— Marvīn, ir\ Nav spēcīgs, bet ir!
— Kas ir? — Ingus neizpratnē izmeta. — Un kas jūs tādi esat?
— Cilvēki! — sirmgalvis asi atcirta. — Džīn, jau- kumiņ, mums laiks!
— Jā, mīļais! — Džīna metās lasīt no bruģa tetrapakas.
— Varbūt jūs tomēr varētu paskaidrot sakarīgāk? — prasīja Ingus.
Džīna pašūpoja puiša deguna priekšā tetrapaku un kā atvainodamās teica:
— Ja nu gribi zināt kaut ko vairāk — Marvīnam jāizdzer kāda paka. Ārsti viņam veselības uzlabošanai ieteikuši pienu.
Vīrietis apstiprinoši pamāja, piemiedza Ingum ar aci un ierāva krietnu klunkšķi no blašķes.
Ingus iesmējās.
Iesmējās arī abi svešie un turpināja ceļu.
Es viņu mīlu, Ingus satraukti nodomāja, tā laikam ir tā mīlestība no pirmā acu uzmetiena, kurai pretoties nespēj neviens; Džīna ir tik skaista, un es jūtu, ka tāda pati ir viņas dvēsele, kas spoguļojas tumšajās acīs; varbūt Džīna mani ir apbūrusi, bet es viņu mīlu…
Ingus pietrūkās no palodzes un gribēja mesties pakaļ meitenei, bet rīta saulē peldošā iela jau bija tukša — abi svešinieki savādā kārtā bija nozuduši.
Spējš izmisums izstīgoja cauri sirdij, taču Ingus tūlīt nodomāja, varbūt viņi ir mākslinieki, kas izbraukuši plenērā, varbūt aktieri no teātra, kas atbraucis tikai vakar vēlu vakarā, vai maz kas viņi varētu būt vasarā, kura daudziem ir īstais apkārtklīšanas laiks, un skaidrs ir tikai tas, ka es Džīnu vēl satikšu.
Un viņš atsāka skrējienu.
Astoņpadsmit gadus Ingus bija uzsūcis sevī mazpilsētiņas gaisotni, astoņpadsmit gadus viņa kājas minušas šo bruģakrneni. Viss tuvs, mīļš un apnicis, smaržojošs pēc saulē sasilušas un ķirmju sagrauztas sētas dēļiem.
Dažbrīd viņš tīri fiziski juta, ka šai mazpilsētas šaurībā trūkst elpas, un tad viņam bija licies: mazliet, vēl mazliet — un tūlīt pavērsies apvāršņi, un viņš kā tumsā, kad uzliesmo zibens, saskatīs kādu izeju.
Tādā jutoņā Ingus bija dzīvojis vidusskolas pēdējā klasē. Nu vidusskola aiz muguras, atestāts rakstāmgalda atvilktnē. Kas mainījies?
Un piepeši Ingus bija skaidri sapratis, ka ne jau kaut kur ārpusē, bet tieši viņā pašā, viņa apziņā un zemapziņā, slēpjas atbilde uz tām ilgām un nemieru, sapņiem un cerībām, kas mutuļo kā pavasara ūdeņi ledus žņaugos.
Ingus skrien vienmērīgā solī.
Viņa mūžīgā kaltiem akmeņiem bruģētā mazpilsētas galvenā iela. Lai kur aizlīkumo šķērsielas, tās vienmēr atved atpakaļ. Aizbēgšanas nav. Un vai aizbēgsi pats no sevis?
Pie atturības kluba Ingus nogriezās liepu alejā, kas veda uz skolu, nu jau viņa bijušo skolu.
Jā, Ingus ir formā, lieliskā formā, skriet ir tik viegli un patīkami, domas šķiet tik skaidras, plaušas vienmērīgi rauj skābekli un piegādā asinīm, un vissīkākie kapilāri tās aizvada līdz katrai ķermeņa šūniņai.
Ingus ar ieskrējienu pāilēca pāri skolas žogam un šķērsoja laukumu divstāvu ēkas priekšā. Skola gulēja klusa un skumja, iegrimusi letarģiskā miegā līdz rudenim, logi ciet, durvis noslēgtas, tomēr vienu logu piemirsuši kārtīgi aizvērt, un Ingus dzird dažu nedēļu vecas atbalsis:
«Jādomā tā, kā domā visi, jo visi domā tā kā visi un tāpēc domā pareizi.
Jārunā tā, kā runā visi, jo visi runā tā kā visi — un arī tas tāpēc ir pareizi.
Jāraksta tāpat, kā raksta visi, jo visi raksta prātīgi kā visi — un tas atkal ir pat ļoti prātīgi.
Un tāpēc jādzīvo pareizi, tāpat kā pareizi dzīvo visi, jo visi dzīvo kā visi un tāpēc dzīvo labi, jo tad dzīvojas labi. Ja dzīvo nepareizi, visādi sarežģījumi rodas, un tad vairs nav labi.»
Ingus nicinājumā nospļāvās uz loga pusi un aizskrēja pāri sporta laukumam, bet no loga joprojām plūda attiecīgās instancēs par attiecīgi vajadzīgi pareizām un pašreizējam laikam par attiecīgi nemaldīgi patiesām apstiprinātās attiecīgās patiesības, kuras, korī atkārtojot, dzīvojas labi, līdz kāda vārna, vārdu plūdos ielidojusi un no tiem galīgi apdullusi, ieskrēja logā un, izbailēs ķērkdama, noķēzīja stiklu. Logs sašutumā aizcirtās līdz rudenim, kad pa liepu aleju uz skolu sāks tecēt bijīgākas un ticīgākas ausis.
Ingus pārmetās pāri sporta laukuma žogam un caur bērzu birzi aizskrēja lejup uz ezeru, kas klusi šalca pretim niedru un vilkvālīšu mūzikā, un varžu kora dziedātāji rāva vaļā katrs savu partiju, šķaudīdami virsū Visuma harmonijai.
Ezera krasti tinās vieglā dūmakā. Iezilgano spoguli vietvietām pārskrēja sīka ņirboņa. Ezermalas krūmājos vēl slēpās pēdējās nakts ēnas.
Uz peldētavas steķa sēdēja Ingus klasesbiedrs Gints un makšķerēja.
Sadzirdējis aiz muguras soļus, viņš slinki pagriezās, un bērnišķīgi naivajā sejā ar neaizmirstuļu krāsas acīm atplauka smaids.
— Sveiks, veco zēn! — viņš priecīgs uzsauca Ingum.
— Cau, Gint!
Ingus atspiedās pret peldētavas margām.
Oints zibenīgi piecirta. Auklas galā tirinājās kaz- rags. Gints to noņēma un riebumā trieca pret dēļiem.
Noraustījies konvulsijās, kaitīgais radījums palika guļam starp pāris desmitiem savu sugas brāļu līķīšu bez cerībām uz apbedīšanu.
— Tev vienreiz neapniks noņemties ar tādām blēņām? — Ingus pavīpsnāja. — Vai jēdzīgākais nebūtu pamācīties iestāj ekšiem?
— Tieši tāpēc jau arī es gribu, lai jūs ņemtu mani līdzi, — Gints žēli teica. — Citādi es visu vasaru nonīkšu pie ezera un ar studēšanu nekas neiznāks. Saproti, Ingu! Traks ceļojums — un tad uzreiz grāmatas, bet makšķeres pirms aizbraukšanas es salauzīšu! Kad atgriezīšos, nebūs, kas jauc galvu. Redzi, vajadzīga spēja pārmaiņa no viena uz kaut ko galīgi pretēju, nevis no sēdēšanas ar makšķeri uz tādu pašu sēdēšanu ar grāmatu.
Es prasīju par tevi Markam… — iesāka Ingus, bet Gints sašutumā pārtrauca.
— Tu prasīji Markam?! Tad jau tikpat labi varēji godīgi pateikt, ka negribi ņemt mani līdzil Tu taču zini, ka Marks mani necieš!
Jā, to es zinu, nodomāja Ingus, un zinu arī, ka Marks tevi sauc par Bezmugurkaula Gliemezi.
— Ja 6s brauktu viens, tad cita lieta, — viņš teica. — Bet tagad svarīgas arī Markā domas.
— Ja Marks sadomātu kādu ņemt līdzi, vai viņš tev prasītu atļauju? — Gints ņirdzīgi pavaicāja.
Ingus kodīja lūpas un klusēja.
— Marks tevi nostādītu fakta priekšā! — Gints turpināja. — Tiesa, mazu teātri paspēlētu, lai liktos, ka viņš ir rēķinājies ar tavām domām, lai tu varētu vismaz arēji saglabāt pašcieņu!
— Atsienies! — Ingus atcirta un, norāvis treniņtērpu, paskatījās spožajā saulē; acis piešķīda pilnas ar zelta dzirkstīm. Viņš dziļi ieelpoja un ienira ezerā.
Gints izvilka mazu raudiņu un iemeta plastmasas spainī.
Ingus jau lādzīgs puika, viņš skumji domāja, nebūtu tikai sapinies ar Marku. Pēc tāda kā Marks skumst cietums. Nē, protams, viņš nav noziedznieks, varbūt mūsu klasē viņš bija pats godīgākais, pilnīgi iespējams, bet viņš traucē dzīvot saviem līdzpilsoņiem un, jo kļūs pieaugušāks, jo vairāk traucēs. Tad Marku ieliks cietumā. Vienmēr var atrast, par ko ielikt cietumā, ja pēc tā ir vajadzība. Kad Marku ieliks cietumā, tad mēs ar Ingu varēsim kļūt labi draugi.
Ingus sprauslādams iznira un peldēja pie steķa ar nolūku Bezmugurkaula Gliemezi aiz kājas ieraut ūdeni
Ginta pateiktais joprojām gremza, jo sirds dziļumos Ingus apjauta, ka tā ir taisnība, tomēr tāda, par kuru skaļi nevajag runāt, jo tā attiecas tikai uz viņu un Marku.
Ginta blondie, sprogainie mati saules gaismā vizēja, un ar gaišzilajām actiņām un sārtajiem vaigiem viņš atgādināja aizkustinošu amoriņu no vecas bildes.
Ingum kļuva Gliemeža žēl, viņš pārdomāja un piepeldēja pie steķa gabaliņu nostāk.
— Tad tu ņemsi mani līdzi? — Gints atkal prasīja.
— Nē! — Ingus cieti atteica un spējā rāvienā uzvilkās līdz pusei uz steķa.
— Kā tad! — Gints aizvainoti teica. — Tā vien liekas, ka tu bez sava sirdsdrauga atļaujas neuzdrīksties pat uz mazmājiņu aiziet!
Ingus sakoda zobus, ieslīdēja atpakaļ ūdeni un, turēdamies pie steķa malas, virzījās pie Ginta, bet piepeši sintētiskā makšķere saliecās, un Gints, neielaizdamies nekādās makšķernieku gudrībās, rāva laukā pa taisno. Pa dēļiem aizlēkāja liela karpa.
Satvēris upuri, Gints brutāli izrāva dziļi ierīto āķi. Asins pilieni no zivs mutes uzšļakstījās uz delma. Viņš piecēlās kājās un, cieši sagrābis mirdzošo karpu, laimīgi smaidīja un rādīja Ingum.
— Padomā tikai, kas par varenu maitu! — sajūsmā vaidēdams, viņš ielaida karpu spainī un nolaizīja no delma zivs asinis. — Ja te viena tāda bija, tad taču jābūt vēl citām!
Paliec vien pie šīm citām, nodomāja Ingus, izrāpās uz steķa, apģērbās un aizskrēja pa taciņu, kas veda cauri ezermalas grīšļiem un krūmājiem. Paliec vien, tādi braucieni nav tādiem kā tu, tava laime acīmredzot mājo šai varžu dīķī!
Nokļuvis biežņā, kur krūmi jau sniedzās pāri galvai, Ingus piepeši apstājās un saausījās.
Ezerpuses krūmu saaudzēs viņš sadzirda īpatnēji čērkstošo balsi un tai kā atbildi guldzošus, tīksmus sievietes smieklus.
Sirds salēcās tāpat kā nesen uz pilsētiņas galvenās ielas.
ll
Ingus uzmanīgi šķīra zarus un zagās tuvāk balsīm. Viņš saklausīja Džīnas smieklos kaut kādas pašapmierinātības un egoisma nokrāsas, un tas viņu iesvēla spējā, greizsirdībai līdzīgā niknumā; kā viņa drīkst tā smieties!
fTad turpat blakus krūmos iekrita tukša piena paka.
Bet Marvīna dedzīgā balss čirkstēja cauri meitenes tīksmīgajiem smiekliem kā tāda veca adata uz brāķa diska:
— AK, Džīna, lunkano ķirzaciņl Tu esi kā radīta dejai kordaks, un tā ir kā radīta tev, kaut arī tās veidotāji tevi pat redzējuši nav, jo viņi jau miruši pirms krietna, diezgan ilga laika, ha, ha, un deru uz kvartu ruma, ka arī tu par viņiem pat dzirdējusi neesi, kaut gan esi gudra, tik gudra, ka man dažkārt pat bail metas, kaut gan, jāatzīst, ka tā tu kļūsti vēl interesantāka un noslēpumaināka. Tas, ko atklājuši šie pīšļos pārvērtušies ļaudis, dus tevi, tikpat viltīgs un pavedinošs kā šī senā kašgariešu deja, kuru aizliedza romiešu likumi un nolādēja baznīcas tēvi un kura par īsti tikumīgu netiek uzskatīta arī šodien, bet kuru līdz ārprātam mīlēja vienkāršā tauta tai laikā, kad viedākie prāti jau apjauta Romas impērijas bojāeju, šo «niknās lapsenes» deju, kuru skatoties ķeizara Juliāna draugam senatoram Flāvijam aiz sajūsmas galvā pārplīsa lielais asinsvads — un viņš uz vietas bija beigts. Gribi, es tev iemācīšu? — sirmgalvis iesaucās jauneklīgā balsī. — Šo skurbinošo un kaislīgo, vājprātā dzenošo niknās lapsenes deju?!
— Liecies mierā, Marvīn! — Džīna smējās.
— Par nožēlu, mums nav izdobta ķirbja, kurā pūšot rodas skaņa, kas tik ļoti atgādina lidojošas lapsenes spindzoņu. Tāpat mums nav krotāliju, zini, tie ir tādi vara fcvārguļi, kurus dejotāja šķindina te skaļāk, te klusāk, baidīdama prom nikno lapseni, kas grib viņai iedzelt.
•— Deja ir tieši tāda, kā tu stāstīji?
— Džīn, jaukumiņ! — Marvīns iesaucās vieglā pārmetumā. — Ko vispār vārdos var attēlot?
— Es gribu, lai tu mani iemāci «niknās lapsenes» deju! — Džīna piepeši nopietni teica. — Tikai ne pašlaik. **
— Protams, — vīrietis atteica, un krūmos ielidoja otra tukša tetrapaka.
Elpu aizturējis, Ingus tvēra katru vārdu, bet nekā nespēja saprast.
Tad viņš spēra vēl vienu soli uz priekšu, pašķīra alkšņu zarus un caur lapām ieraudzīja…
Saules gaismā tikpat kā japāņu zīmējumos izlocījās gaisīgas meitenes un sirmgalvja līnijas. Džīna bija kaila. Vecis lēja viņai uz pleciem pienu, un viņa ar baudu glāstīja savu ķermeni.
—- Marvīn! — viņa piepeši satrūkās.
Vīrietis apcirtās un aizdomīgi paskatījās krūmājā.
— Es atkal jūtu, — Džīna nočukstēja un aizsedzās, noslīga uz ceļiem garajā zālē.
— Vai te kāds ir? — Marvīns klusu prasīja.
— Es jūtu… — Džīna atkārtoja.
— Ja te kāds ir, tad nevajag baidīties, — Marvīns teica savaldīgā balsī. — Nāciet droši laukā!
Un tai pašā mirklī ar strauju lēcienu metās krūmos uz Ingus pusi, un tas, cilvēka mūžsenā instinkta vadīts, laidās, ko kājas nes.
Jā, viņš skriedams līksmi nodomāja, es Džīnu mīlu, bet man diemžēl ir jābrauc, jo no tā atkarīga mana dzīve, taču es viņu pēc tam sameklēšu, noteikti sameklēšu …
Ingus uzjoņoja otrajā stāvā un iebruka dzīvoklī.
Māte jau bija aizgājusi uz savu kantori, tēvs vēl brokastoja.
Ingus iemetās vannasistabā un palīda zem dušas.
Tēvs, paēdis brokastis, paņēma portfeli un izgāja, bet tūlīt atgriezās.
— Ei, Ingu! Un uzvedies godīgi! Septiņreiz padomājiet, pirms kaut ko darāt!
— Jā, jā! — cauri ūdens šaltīm izlauzās dēla balss.
—- Sveces mocim es noliku virtuvē uz skapīša!
— Paldies!
Brītiņu tēvs domīgs pastāvēja, tad izgāja un klusu -aizvēra ārdurvis.
Ingus nežēlīgi norīvē jās ar frotē dvieli, uzrāva džinsus un sporta krekliņu, pabrokastoja.
Un tad notika kaut kas dīvains.
Skūdamies Ingus neviļus ieskatījās sava spoguļattēla acīs un satrūkās — to skatiens spēji uzzibsnīja kā lāzera stars un tūlīt nodzisa.
Puisi pārņēma savādas izbailes. Viņš gribēja novērsties, taču spoguļacis viņu bija gluži vai nohipnotizējušas. Viņš raudzījās tajās un pēkšņi sajuta, ka tās ir acis, kurās viņš vēl nekad nav ielūkojies; tik svešādas un noslēpumainas tās šķita, un, tiklīdz viņš par to bija iedomājies, skatiens ienira za]o acu dzīlēs, grima dziļāk un dziļāk kā bezdibenī, līdz sagriezās galva un viss aizmiglojās.
Ingus atrāvās no spoguļa un pārlaida ar delnu nosvīdušajai pierei. Nu kaut kas dumjš, viņš nodomāja, iegāja savā istabā un atspiedās pret palodzi.
Sejā iesitās spirgts vējiņš.
Pilsētiņai atkal pārlidoja reaktīvais iznīcinātājs.
Atsprāga pretējās mājas mansarda logs, un pa to laukā izliecās līdz vidum kails, ar raženu spalvojumu klāts, atlētiski noaudzis vīrs. Viņš dusmīgi pakratīja dūri pret lidmašīnu, izlaida pirkstus kā ķemmi caur kuplo bārdu un pakasīja vēderu. Ieraudzījis logā Ingu, uzsauca:
— Esmu izlēmis doties jums līdzi!
— Uz kurieni, Bendžo? — Ingus pabrīnījās.
— Neizliecies par muļķi! Vecais blēdis Oto alus bārā izpļāpāja.
— Bendžo, saproti mani pareizi un neapvainojies! — Ingus patiesā nožēlā teica. — Marks negrib, lai kāds brauc līdzi.
— Un es tev esmu kāds?! — Bendžo sašutumā tā iegāza ar dūri pa skārda palodzi, ka baloži no jumta kores uzspurdza gaisā. — Mēs taču esam draugi, Ingu! Tu vēl bērnudārzā gāji, kad es tev mācīju krāsas uz kartona smērēt, un es jau neesmu vainīgs, ka tev nekas neiznāca; tik stulbs tu biji!
Ingus pavīpsnāja, un Bendžo pasteidzās izlabot:
— Protams, stulbs tu biji tikai attiecībā uz krāsām! Tev nebija talanta uz mālēšanu, bet man tā ir aicinājums, tā ir visa mana dzīve. Es jūtu, ka manī snauž dižs talants, kaut kas mākslā vēl nebijis, kaut kāda ģeniāla pasaules krāsu filozofija dus manī kā flamings, kurš nevar izšķilties no olas un uzšauties debesīs, jo draņķa čaumala negrib plīst, un viņš jau krietni apdauzījis knābi veltās cerībās izlauzties beidzot brīvībā. Nabaga flamingam jau ir četrdesmit, un tas jūt, ka šī varbūt ir pēdējā izdevība mūžā. Vai tu saproti, Ingu, pēdējā cerība beidzot kļūt par flamingu padebešos, nevis veģetēt kā krāvējam sievasmātes sakņu bodē vai arī mācīt zīmēšanu baram nošņurkušu knauķu! Nu!
Ingus nezināja, ko sacīt. Viņš saprata, ka tas, ko runā gleznotājs, ir taisnība. Bet tai pašā laikā viņš apjauta, ka Bendžo pieder pie pasaules, kura pulsē ar divu gadu desmitu atstarpi, un ka tā ir viņam sveša pasaule un viņš svešs tajā.
Bendžo ir jauks cilvēks, domāja Ingus, viņš man patīk, taču patīk šeit, šai mazpilsētiņā, mansardā starp audekliem un krāsu smaržām, kur viņš ir manas dzīves dajiņa, kuru es nekad negribētu zaudēt, bet es nevaru iedomāties, ko viņš iesāks kopā ar mani un Marku…
— Vai nu mana mākslinieka dvēsele kļūs par fla- mingu, vai arī es padarīšu sev galu un atstāšu Modrīti atraitnēs ar bāreni, kam jānāk pasaulē pēc diviem mēnešiem! — Bendžo auroja.
•— Citreiz, Bendžo! — Ingus atkliedza.
— Citas reizes vairs nebūs! — gleznotājs pārskaities iesita ar dūri pa spalvainajām krūtīm. — Nebūs tāpēc, ka jūs kļūsiet pieauguši un tādos braucienos vairs nedosieties! Jūs kļūsiet konformisti un domāsiet tikai par karjeru, par bērnudārzu sīkajiem, par kažoku sievai, par paģirām pirmdienas rītos, par sievasmātes slimajām aknām, par iespējām nopirkt autiņu vai dabūt jaunu dzīvokli, par to, ka līdz atvaļinājumam vēl četras dienas, par to, ko par jums domās un teiks citi, un vēl par simttūkstoš līdzīgām lietām vai arī nodzer- sieties, kļūsiet narkomāni, bet vienalga tādā ceļojumā nekad vairs nedosieties!
— Kāpēc tu domā, ka kopā ar mums atradīsi to, ko meklē?
— Nekas! — Bendžo ļauni iesmējās. — Arī tev reiz būs tikpat gadu, cik man! Arī tu reiz šai smirdošajā pilsētelē stāvēsi pie loga, bet pie citiem atvērtiem logiem citi puiši jautri un bezrūpīgi gatavosies ceļojumam, pēc kura alksi arī tu un melnā skaudībā lūgsies, lai ņem tevi līdzi, dod vēl pēdējo iespēju tavā vienīgajā dzīvē, un atbilde būs iecietīgi smaidi un ar laipnību maskēta vienaldzība!
— Piedod, Bendžo! — Ingus izspieda. — Viss ir sarežģītāk …
— Viss ir pavisam vienkārši! — iekliedzās gleznotājs, sažņaudzis rokas dūrēs. — Kamēr mēs runājam, tu. jau esi kļuvis četrpadsmit minūtes vecāks — un šo četrpadsmit minūšu laikā nekā neesi paguvis izdarīt!
Tu domā, ka viss vēl priekšā? Nekā nebija! Viss tev jau bija zaudēts tai mirklī, kad tu nāci pasaulē šajā trulajā un nelietīgajā pilsētelē, kurā jau esi priekšlaikus dzīvs apbedīts. Tu domā, ka tev izdosies izrauties! Tev liekas, ka citi to nav gribējuši, nav cerējuši un alkuši un, pret debesīm tiekdamies, vienbrīd sajutuši, ka ieslīdējuši sūdu bedrē! Un tagad tev par viņiem nav nekādas daļas, tu uzkāp debesskrāpī, notupies uz karnīzes un ķēzī viņiem vēl uz galvas, bet vajadzētu pažēlot, censties palīdzēt, ja ne aiz patiesas līdzjūtības, tad kaut vai tādēļ, lai citi pēc gadiem pažēlotu arī tevi!
— Es nekā nesaprotu, — Ingus teica.
— Tu negribi saprast! — Bendžo iekliedzās, paķēra no palodzes puķpodiņu ar kaktusu un laida pāri ielai Ingus logā.
Ingus pietupās, un podiņš, nošņācis gar galvu, sašķīda, pret istabas sienu.
— Tu man vairs neesi draugs! — Bendžo paguva nokliegt un parādīt Ingum dūri, kad pie loga piesteidzās gleznotāja sieva un ierāva viņu iekšā. Logs aizcirtās.
Ingus atviegloti nopūtās.
Marks izstūma no šķūnīša sarkano javu, novietoja ābeles ēnā un viegli iespēra pa riteni.
Tad aizgāja dārzā, kur pie lapenes starp divām ābelēm bija iekārts šūpuļtīkls, un atkrita tajā.
Tai laikā privātmājas virtuvē pensionārs Oto apsēja apaļu tortes kārbu ar sarkanu banti un ar vienu aci lūrēja pa logu, kur Marks šūpojās tīklā, un domāja, mjā, tāds viņš ir, jā, tāds nu viņš ir, mans radinieks, paštaisns un nemaldīgs, augstprātīgs un cinisks, zobgalīgs un nesaudzīgs, tik ass un atklāts, ka pilsētiņā retais viņam simpatizē…
Tēvoča Oto acī sariesās asara, un viņš paskatījās ar otru aci un nodomāja, mjā, tāds nu viņš ir, mans radinieks, godīgs un labestīgi skaidrs, drosmīgs un stiprs, pret lāga ļaudīm lāga zēns un draugu dēļ gatavs uz visu, jā, ar tādu varētu kopā iet pat izlūkos…
Arī šai acī sariesās asara, un Oto sāka šņukstēt, taču viņš neapraudāja vis Marku, bet gan savu pagājušo dzīvi un domāja, ak, nelaimīgais Marks, ak, laimīgais Marks, es taču daru visu, kas manos spēkos un manā prātā, ak, Markam nav laimējies, viņš ir pārāk enerģisks, pārāk liels viņā ir dzīvības spēks, bet tas ii kaitīgi, ja pēc tā nevienam nav nekādas vajadzības…
Tēvocis Oto paņēma tortes kasti un izgāja dārzā.
Marks aizdzina biti, kas bija rāpojusi pa delmu, un izstaipījās — kauli vien nobrikšķēja. Viņa sejā ar romiešu profilu pazibēja smaids, kad viņš ieraudzīja tēvoci Oto, kas tipināja šurp pa dārza taciņu.
Tēvocis lapenē nolika uz soliņa kārbu, pats apsēdās uz galda, aizsmēķēja cigāru un sajūsmā paskatījās Markā.
— Jā, tas brīdis ir klāt! To es redzu tavā sejā! Jābrauc tikai tad, kad to izjūt kā nepieciešamību, kā bezizejas situāciju!
Marks pasmīnēja, bet tēvocis aizrautīgi turpināja:
— Ai, bērniņi, bērniņi! Ikdienas dzīvē cilvēkam ir viena elpa, un tā viņu pilnīgi apmierina. Un viņš, draņķis tāds, nemaz negrib to otru. Viņš negrib kļūt īsts cilvēks, tāds, kura vārdu var rakstīt ar lielo sākuma burtu. Protams, ērtāk un drošāk ir braukt ar sešdesmit kilometriem stundā, nevis ar simt sešdesmit.
— Aha! — Marks ironiski piekrita un iešūpojās.
— Taču pienāk brīdis, kad cilvēks piespiests pie sienas, iedzīts strupceļā, viņam aizžņaugta rīkle vai virs galvas atvēzēts cirvis, viņš notriekts pie zemes un, šķiet, piecelties nespēs nekad, jo apstākļi ir stiprāki par viņu. Un tad pēkšņā izmisumā un dzīvotgribā, mērķa sasniegtgribā viņam izlaužas «otrā elpa», viņš no jauna dodas cīņā un uzvar! — tēvocis Oto patētiski nobeidza, un viņa acis mirdzēja, it kā tas būtu viņš, kas nupat ar «otro elpu» finišējis.
— Piedod, tēvoc, tā visa ir tukša muldēšana! — Marks izmeta. — Pasaki labāk, kas tev tajā tortes kastē!
Oto noliedzoši uzlika roku uz kārbas.
Marks nosprauslājās un gāja pie galda, bet tēvoča krunkainajā sejā pazibēja spīts, viņš saslējās un bargi paskatījās radiniekā.
Marks novaldījās, pasmējās un sabāza rokas džinsu kabatās. -
— Zini, tēvoc, tu jau pilsētiņā esi par braucienu daudziem izpļāpājis. Protams, es spļauju viņiem virsū, man vienalga, ko viņi par mani domā. Un tieši tāpēc,
/
ka viņus nicinu, es negribu pazemoties viņu priekšā, tēlodams plānprātiņa. Kas tev tai tortes kastē?
Tēvocis klusēja. Vardes mute viņa apaļajā sejā šķobījās, cigārs valstījās no viena mutes kaktiņa otrā.
— Neko darīt, — Marks beidzot teica. — Ja jau man pietrūka veselā saprāta ar tevi neielaisties, tad lai iet arī līdz galam!
— Tu kļūdies, Mark, — tēvocis klusu atteica. — Ideja ir lieliska, brīnišķīga un nepieciešama, tikai tu pagaidām nespēj aptvert, cik īsti… Un galu galā pats taču tu ceļu nezini, un tāpēc tev nav citas izejas kā vien ielaisties ar Oto, bļem-bļem! Tu un Ingus nedrīkstat kavēties, jūs nedrīkstat palaist garām iespēju, kuru izmantot jēga ir tikai reizi mūžā īstajā laikā!
Pagalmā iezuzējās motors, un no savas javas nokāpa Ingus.
Piepeši Markam uzplūda kaut kāds izmisuma vilnis — un viņš jutās, it kā stāvētu kāda vienmuļa, nomācoša muklāja vidū, tas plešas visapkārt līdz pat horizontam. Un muklājs grib Marku iesūkt, grib ievilkt sevī uz visu mūžu … Izrauties no tā, izrauties par katru cenu!
Tēvoča Oto pļāpīgums savu bija paveicis.
Ap dienas vidu uz šosejas sāka pulcēties pilsētiņas dīkdieņi, kādi pāris simti noteikti, neskaitot jauniešus, kam bija vasaras brīvlaiks. Sarunas, smiekli, zobgalības, no kurām kļuva skaidrs, ka Oto izpļāpātais bija paguvis uzziedēt tik krāšņiem ziediem, ka te gaidīja ja ne paša Pestītāja parādīšanos, tad vismaz kādu īsteni traku dullību.
Pūlī ar savu vareno miesas būdu īpaši izcēlās Bendžo. Viņš staigāja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un sar- doniski smaidīja.
Pēkšņi publiku pāršalca sajūsmas vilnis.
No pilsētiņas ieradās bars jauniešu — huligāni un narkomāni ar savu barvedi Vilfrēdu. Viņi stūma ceļojuma čemodānu uz ritentiņiem, smējās un klaigāja, ka nesot tautai patiesību un brīvību. Tad viņi atvēra čemodānu un izvilka no tā punduri Veritusu, gavilēdami pacēla viņu gaisā, un pūlis sajūsmā rēca, saukdams, ka tikai patiesības un brīvības viņiem vēl trūcis, nu komplekts esot pilns.
Veritusa vecīgi krunkainā pundura seja ar labsirdīgajām un skumjajām acīm smaidīja, viņš plaukšķināja roķeles ar lielajām plaukstām.
Blakus Vilfrēdam, acīm redzami glaimots, gāja Gints.
— Brīvība un patiesība! — Verituss sajūsmā sauca. — Lai dzīvo Oto!
Pūlis atbildēja ar ņirdzīgiem «urā» saucieniem, un puiši Veritusu staipīja, locīja, sagrieza grīstē, sasēja trijos mezglos, meta gaisā, un Verituss griezās kā propellers, un visi sauca, ko tik vēl nevarot izdarīt ar patiesību un brīvību, ja vien labi gribot.
Beidzot Vilfrēda kompānija Veritusu palaida, un punduris aizkusis noslīga ceļmalā.
Neviens viņam vairs nepiegrieza vērību, jo parādījās tēvocis Oto. Viņš lepni nesa tortes kārbu.
Uzbrāzmoja vētraini aplausi, kas pārgāja ovācijās.
Stumdami motociklus, tēvocim sekoja Marks un Ingus. Viņi gāja, acis nodūruši. Marka zobi bija cieši sakosti.
Kad viņi motociklus uzstūma uz šosejas, Ingus pirmo reizi uzmeta īsu skatu ļaužu pūlim un satrūkās.
Viņš šodien jau trešo reizi ieraudzīja Džīnu un Marvīnu.
Džīna kā fascinēta ieplestām acīm raudzījās uz viņu pusi, bet Marvīns, viegli šūpodamies, piemeta pie mutes alumīnija blašķi un nodzēra vairākus malkus.
Ingus velti centās uztvert Džīnas skatienu.
Tēvocis Oto jutās debešķīgi; sen viņam nebija pievērsta tāda uzmanība. Raisīdams vaļā sarkano lenti, viņš gandarīti domāja: viņi gaida brīnumu. Zobojas par mums, bet ar bērna naivitāti gaida, ka es viņus tūlīt šmaukšu un ienesīšu vienmuļajā ikdienā kaut ko krāsainu un brīnišķīgu, kaut ko noslēpumainu, tomēr atminamu, ja vien mazliet palauza galvas, un viņu dvē- seles alkst šīs atminēšanas.
Tēvocis Oto bija pārāk labās domās par publiku, kurai maize bija un kura tagad gluži vienkārši vēlējās vēl tikai teātri.
— Izsauciet «ātro palīdzību»! — smējās huligāns Vilfrēds. — Karstā vasara tā sakāpusi galvā dullajam Oto, ka uz paura var olas cept!
Marks neizturēja un naidā paskatījās uz Vilfrēdu, kura sejā ar asimetriskajiem vaibstiem un kumpaino degunu pavīdēja klajš izsmiekls, kad viņu skatieni sastapās, — abi bija seni ienaidnieki.
Tēvocis Oto lielā kabatlakatā izšņauca savu pīles degunu, tad rezervēti palocījās uz visām pusēm un a~ burvju mākslinieka žestiem no kārbas izņēma rotaļvil- ciņu, parādīja pūlim.
Šai saules izdedzinātajā, bezkrāsainajā un apvītu - šajā pasaulē vilciņš mirdzēja kā varavīksnes drupata, un cilvēkus, kas bija ielenkuši šoseju, pārņēma mulsums.
Tēvocis Oto vēlreiz nošņauca degunu, noglabāja mutautu vestes kabatā, pietupās, nolika vilciņu uz šosejas un sāka kustināt rokturi iekšā — ārā.
Vilciņš sāka griezties, griezās ātrāk un ātrāk, iedūcās, tad iedziedājās un aizvirpuļoja arvien vieglāk un gaisīgāk, un dziedāja arvien augstākā un augstākā balsī.
Tēvocis atlaida rokturi.
Marks un Ingus piepeši aizmirsa visu uz pasaules, arī ļaudis kā apmāti blenza violetajās, zilajās, zaļajās, dzeltenajās, oranžajās un sarkanajās fosforescējošajās līnijās, kas kaut kā mistiski saplūda vienā un ietecēja bezgalībā, bet vilciņš joņoja un joņoja, šķiezdams spožas dzirkstis, dziedāja un dziedāja, aicinādams visus sekot šai dīvainajai un vilinošajai varavīksnes spirālei …
Džīna pēkšņi tiecās pie vilciņa, taču sirmgalvja roka sažņaudza meitenes plecu kā spīlēs.
Vilciņš piepeši nodrebēja, sāka dūkt klusāk un klusāk, noguris griezās lēnāk, līdz streipuļodams sabruka uz šosejas.
Fosfora bulta rādīja tālumā.
Elpu aizturējušais pūlis nodvesās, un sasprindzinājums izzuda. Acumirkļa aizrauti, ļaudis tagad jutās apmulsuši un vīlušies.
— Un tas ir viss? — beidzot kāds sašutis iesaucās.
Pūlis iemurdējās.
Tēvocis Oto izvilka divus rokas kompasus, fiksēja virzienu, kādā rādīja bulta, un atdeva Markam un Ingum.
— Tiš! — viņš spēji iesaucās un aizspēra vilciņu sānis.
Gints atlēca atpakaļ un ļaunā priekā sauca:
— Es redzēju, es paguvu ieraudzīt! Pateikšu, visiem pateikšu! Neņēmāt mani līdzi, paši vainīgi!
Marks un Ingus sprādzēja ķiveres, vēlēdamies tikai vienu — tikt ātrāk no šejienes projām.
Tēvocis Oto brīdinoši pakratīja ar pirkstu Gintam:
— Tu nedrīksti turp braukt, ja arī tevi ņemtu līdzi. Tas nav domāts tādiem kā tu.
Vilfrēds greizi smaidīja, viņa garais un stiegrainais augums locījās apslēptos smieklos.
Bendžo glaudīja kuplo bārdu un viltīgi smīnēja.
Gints aizskrēja pie Vilfrēda, un tas viņam atzinīgi uzsita pa plecu. Gints pateicīgi pasmaidīja.
— Ejam, mana jaukā! — Marvīns pačukstēja Džī- nai. Viņa piekrītoši pamāja, tomēr nekustējās ne no vietas, raudzījās motociklistos, kuri jau iedarbināja motorus.
— Ejam, slampa! — Marvīns nošņāca un aizrāva meiteni sev līdzi pa pļavu uz meža pusi.
Punduris Verituss, uzbudinājumā trīcēdams, skraidīja pa šosejas apmali un, paslējis dūrīti pret debesīm, iekliedzās:
— Patiesība un Brīvība — tās ir vienīgās vērtības, par kurām var mirt! Vergi sacēlās, viņus sita krustā, un kas par to — Brīvība ir tā vērta! Džordāno Bruno kāpa sārtā, un kas par to — Patiesība ir tā vērta!
Kāds palika viņam priekšā kāju, un Verituss lamādamies ieripoja grāvī.
Bet ļaudis, kas jutās izmuļķoti, sāka atgūties. Viņu pašcieņa un pārākuma apziņa likās iemīdītas dubļos; nu tās vajadzēja nomazgāt.
Pūlī atskanēja svilpieni un lamas. Daži meklēja pēc akmeņiem. Divi dīkdieņi vilka nokaltušu bērzu, lai motocikliem aizšķērsotu ceļu. Citi kliedza:
— Laimīgu ceļu, trakie mustangi! Kaut jūs nolauztu kaklus!
— Kaut velns jūs parautu ar jūsu burvestībām, no kurām citiem netiek nekāda prieka!
— Vācieties ātrāk projām — būs vienreiz mierīga dzīve!
Marks atvadām uzmeta pūlim naidpilnu skatienu. Ingus paraudzījās tādā kā neizpratnē: par ko gan viņi abi ar Marku izpelnījušies tādu ienaidu un apsmieklu?
— Sveiks, tēvoc! — atkliedza Marks un parādīja salašņu baram aizvainojošu žestu.
Un divas spīdīgi sarkanas šautras aizdrāzās pa šoseju.
Pakaļ aizlidoja akmeņi, svilpieni un lamas. Pēc Marka žesta pavadītāji nāca pie vienota secinājuma, ka humānisms bijis nevietā, vajadzējis bez liekas domāšanas abus piekaut, jo gaišākie prāti, zinādami, ar kādiem sabiedrības apvainojumiem viss beigšoties, uz to taču aicinājuši.
Tēvocis Oto noraudzījās pakaļ abiem sarkanajiem punktiņiem, un viņa acīs bija asaras. Viņš izvilka lielo kabatlakatu, izšņauca degunu un slaucīja acis.
Puišeļi, pamanījuši visu aizmirsto rotaļvilciņu, smiedamies un grūstīdamies aizspārdīja to uz pilsētiņu…
Izrāvušies no pašapmierinātās pilsētiņas, kas no jauna ieslīga savās siltajās un ērtajās ikdienas rūpēs, kuras nebija nekas cits kā visiem labi zināmo vakardienas rūpju un darbošanās imitācijas patīkams turpinājums ar mānīgo ārējo aktivitāti un drudžainiem saukļiem, bet patiesībā ar iekšēju vēlēšanos, lai nekas nemainītos un turpinātos pa vecam, jo nevienam pēc jaunā nav nekādas vajadzības. Tas ir pat nevēlams, jo jācenšas vairīties no visa, kas jauns un neparasts, nepārbaudīts un aizdomīgs — un tāpēc nīstams, jo var izrādīties veģetēšanai bīstams, Ingus un Marks bezrūpīgi bija joņojuši pa šosejām, lielceļiem, maģistrālēm, reibdami no neierastās brīvības sajūtas, tomēr vienmēr griezdami moču stūres turp, kur norādīja tēvoča Oto dotie kompasi.
Pēcpusdienā abas sarkanās javas, mirdzēdamas spožajā saulē, nodrāzās pa asfaltētu brauktuvi pie jūras.
Debesis bija zilas, neviena mākonīša, tomēr vējš pamatīgs. Jūra vārījās, un krēpjaini viļņi šķīda pret krastu.
Ingus ieelpoja pilnu krūti sāļā un spirdzinošā jūras gaisa, kas smaržoja pēc tāliem klejojumiem, un aizvēra acis. Atmiņā atausa no rīta redzētā vīzija: vējš piepūš laivas mirdzošās buras, un viņš lido pāri balt- putu viļņiem, lido uz priekšu, tikai uz priekšu plašajā jūrā, neatskatīdamies, vienīgi uz priekšu, uz neatgriešanos, un tur, aiz horizonta, tik tikko jaušamā horizonta …
Marks sameklēja kompasu, saskaņoja magnētisko adatu ar ziemeļiem un pārsteigts nosvilpās.
— Nudien, Ingu! Asfalta prieki beigušies.
Varavīkšņu «vilciņa» noteiktais virziens rādīja tieši uz piekrastes meža masīvu, un puiši nokļuva uz stigas, kas veda meža dziļumā. Tā bija dīvaina stiga. Likās, kāds milzis būtu lauzies uz jūru, gāzdams kokus pa labi un kreisi, neko daudz nebēdādams, ka ļaudīm šis ceļš nebūs izbraucams.
Lavierēdami starp bedrēm un saknēm, puiši aizstūma motociklus pa stigu.
Abpus tai slējās sirmas egles, ieslēpušas galotnes debesīs. Vareno stumbru piekājēs kalta un trūdēja kritušie koki. Visu klāja zirnekļu tīkli. Brikšņi izskatījās necaurejami, gar abām stigas pusēm slējās divas koku sienas, tāpēc likās, ka noiet no stigas nemaz nav iespējams.
Tvanīgajā gaisā nebija jaušama ne mazākā vēsmiņa. Daba elpoja ar visām porām. Puiši sajuta uz mēles medus garšu, bet pēc pāris soļiem jau uzdvesa zemeņu lauka smarža, tad vēl pēc brītiņa uzplūda naktsvijoļu aromāts.
Visapkārt sanēja miljoniem neredzamu kukainīšu, meža dziļumā kala dzenis, un dažbrīd bija dzirdams lūstošu zaru troksnis — tur rosījās aļņi.
Un puišus pārņēma sajūta, ka viņi iekļuvuši pavisam citā pasaulē, dīvainā un nepazīstamā, bezgala vilinošā, smeldzīgā un pat baisā, un viņiem šķita, ka par šīs pasaules pastāvēšanu viņi tomēr kaut kad ir zinājuši, tikai aizmirsuši un varbūt vien kādreiz to sajutuši kā vieglu atmiņu pieskārienu, kā kaut ko tādu, kas ir bijis un ir, tikai nav aiz rokas satverams.
Vasaras pēcpusdiena.
Tas ir laiks, kad saule karsē svelmaini, kad visapkārt san dīvainas skaņas un virmo savādas smaržas, kas jutekļiem liek noreibt un prātam apmulst, it kā būtu piesities vadātājs.