Pēc līksmā putnu lidojuma gan Zvēru cilvēki, gan Numuri, gan puikas un abas viņu audzinātājas noguruši gulēja pļaviņā. Smaidi un dziestošā prieka atblazma vēl kavējās viņu sejās. Viņi bija kļuvuši cilvēkbērni bez naida, aizdomām, labestīgi un jauki. Miers virs salas, un cilvēkiem labs prāts… Maigais vasaras vējiņš liegi vēsināja, saule patīkami sildīja, augšā zilas debesis, apakšā zaļa zālīte, un arī upe vairs nešķiet draudoša un naidīga, jo tā taču nav tik strauja un krāčaina tādēļ, lai darītu viņiem ļaunu, bet gan tāpēc, ka tāda ir izveidojusies no daudzajiem strautiem un upītēm, kas tiecas uz jūru.
Marks piecēlās un īsi paskaidroja, ka viņi nedrīkstot cerēt uz palīdzību no malas. Arī pārtikas krājumi esot ierobežoti, tāpēc jāpaļaujas vienīgi pašiem uz sevi. Un vistuvākajā laikā jāizdomājot, kā varētu pārkļūt pāri upei.
Tāpat jāaizmirstot viss sliktais, kas starp viņiem bijis, bikli ieteicās Ceturtais.
Un pavisam labi būšot, ja visi saukšoties vienā vārdā, piemēram, par saliniekiem, ierosināja Kervids.
Nevienam nebija iebildumu, visi nobalsoja «par», pat Vilfrēds slinki pacēla roku.
Vienīgi Otrais numurs — Gints —, zem alkšņu krūma sarāvies kņūpus, juta, ka līksmais reibums gaist, un, acis aizžmiedzis, centās atsaukt atmiņā bezprātīgo lidojumu, taču tas kļuva bālāks un bālāks, līdz izgaisa pavisam. No jauna iestidzis īstenības muklājā, Gints atkal jutās kā pēdējais mēsls, kurš citos izraisa tikai riebumu un nicinājumu jau ar to vien, ka vispār dzīvo uz pasaules.
Viņš tomēr uzrausās ceļos un, saprazdams, ka tūlīt salinieku uzmanība pilnībā pievērsīsies viņam, izmocīja:
— Man liekas, es zinu, kas jādara …
Numuri raudzījās Gintā ar izbrīnu, it kā neticēdami, ka šis te pārijs patiešām uzdrošinājies kaut ko ierosināt. Arī lielākā daļa Zvēru cilvēku bija pārsteigti — viņi tikai tagad ievēroja, ka tāds Otrais numurs vispār ir viņu vidū.
Gints nomurmināja:
— Mums jāuzbūvē ballista…
— Piecelies, lai visi dzird! — Marks asi teica.
Gints uzslējās kājās un, neaizmirstuļzilās acis mirkšķinādams, saraustīti paskaidroja, kas ir ballista. Sviežamā ierīce. Tādas lietojuši jau senie romieši, aplencot pilsētas. Darbojoties uz tāda paša principa ka loks un arbalets, tikai bultas vietā ballista izšaujot akmeņus vai citus smagus priekšmetus līdz kilometra attālumam.
— Būdā, kurā es biju ieslodzīts, atrodas pamatīgs troses ritulis un divi enkuri. Ja mēs enkuru piesietu troses galā un pāršautu pāri upei tā, ka tas ieāķējas tilta vaļējā galā, tad varētu pārvilkt tiltu atpakaļ, jo otrs gals taču stingri turas pie pretējā krasta. Varbūt vēl derētu uzbūvēt vinču, jo velkot nāktos pārvarēt straumes pretestību …
Uzmanīgi vērodams Bezmugurkaula Gliemezi, kas, saliecies uz priekšu, raudzījās pāri saliniekiem upē ar tādu skatienu, it kā pašlaik tilts jau tiktu vilkts šurp, Marks ar nepatiku nodomāja, šis bezmugurkaulnieks vēl var kļūt par viņu glābēju.
— Te tik daudzi ir jokojuši, — nopīkstēja Zaķis Timids. — Vai tikai arī viņš nejoko?
— Nē, nē! — Gints iesaucās. — Tikai precīzi jāizdara aprēķini. Agrāk es darbojos jauno tehniķu pulciņā, un mēs tur taisījām visādus senās kara tehnikas modeļus. Arī ballistu. Mērogā viens pret desmit.
— Labs ir, Bezmug… — Marks aprāvās. — Man liekas, Ginta doma ir tīri prātīga. Ja arī mums neizdosies pārvilkt tiltu, tad var taču enkurs aizķerties aiz kāda koka stumbra, mēs nostiepsim trosi, viens no mums pārkļūs pa to pāri upei un sameklēs glābējus. Balsojam par Ginta priekšlikumu?
Rokas uzšāvās gaisā, taču ne jau visas. Devītais numurs ar smilgu ganīja trīs skudras, neļaudams tām norāpties no kājas. Trešais smaržoja amoliņa ziediņu. Bet Vilfrēds raudzījās Markā ar tādu kā nožēlu.
Tad kājās pielēca Jenotsuns Nikters. Viņa sīkā sejiņa bija bāla.
— Kāpēc viņi nebalsoja «par»? — viņš rādīja uz Vilfrēdu, Trešo un Devīto.
— Man nav ne mazākās vēlēšanās tēlot seno romieti, — Vilfrēda sejā parādījās greizs smaids. — Taču vienā ziņā tev pilnīga taisnība, vadoni Mark! Sitas bars izlaidīsies, ja to neliks pie darba. Bet man nav jāstrādā tikai strādāšanas pēc. Mans gars ir stiprs tāpat. Domāju, ka vienam otram no Numuriem arī.
Devītais vairs netika galā ar skudru trijotni, kas bēga pa viņa stilbu katra uz savu pusi. Nospiedis vienu, viņš pamāja, ka piekrīt Vilfrēda vārdiem.
Trešais ar knipi uzsita gaisā amoliņa ziediņu un iesmējās.
— Man riebjas ballistas būvēšana jau tāpēc vien, ka to ierosinājis šis nožēlojamais Otrais.
— Protams, protams, — Kastors izsmējīgi noteica.
— Nestrādāt jau vienmēr patīkamāk nekā strādāt. Taču atceries, ka darbs dzīvnieku pataisīja par cilvēku.
Trešā vietā atbildēja Vilfrēds:
— Tev taisnība, dzivniek ar bebra frizūru. Tāpēc ari piekrītu Markam, ka jūs jāliek pie darba. Bet es ar Trešo un Devīto aizeju.
Iestājās klusums. Salinieki raudzījās Markā.
Ejiet, — tas īsi izmeta,
Vilfrēds slinki piecēlās, tūdaļ arī Devītais un Trešais.
— Tu nekur neiesi! — Nikters iesaucās.
Salinieki ar izbrīnu lūkojās Nikterā, kurš, plēsonīgi
atņirdzis zobus, atkārtoja:
— Tu nekur neiesi!
— Nāc līdzi! — Vilfrēds pavīpsnāja, un viņa sejā pavīdēja patiesi draudzīgs smaids. — Es taču jau nakti tur būdā tev kaut ko sacīju.
— Vilfrēd, — Nikters pēkšņi žēli ieteicās, — tu gribi mūs atkal sašķelt.
Mums visiem ir kopīgs mērķis — tikt projām no šīs sasodītās salas, — Trešais atgādināja. — Tikai mēs esam nolēmuši gaidīt, kad mūs izglābs.
— Jūs labi zināt, ka uz palīdzību no ārpasaules nav ko cerēt, — Nikters sadudzis sacīja.
Vilfrēds smaidīja. Viņam Nikters bija simpātisks.
— Bet mēs tai ticam, — viņš teica. — Ticam nejaušībai. Ticam, ticam! Zinām, palīdzību gaidīt nav loģiski, bet ticam bezjēdzībai, ka tā tomēr pienāks. Jenotsuni ar violeto frizūru, tu taču neesi spējīgs mums atņemt šo ticību, vai ne?
— Kad mēs tiltu būsim atjaunojuši, — Marks sacīja,
— jūs tūdaļ būsiet klāt.
— Tāpat, Mark, arī tu un tavējie, tiklīdz realizēsies mūsu variants — ieradīsies glābēji, — Vilfrēds smaidīja.
Šī ņirgāšanās saliniekos izsauca sašutumu, un viņi cits caur citu sāka saukt:
— Lai tik vācas!
— Būs tīrāks gaiss!
— Tiklīdz tiksim uz kontinenta, tā pārcirtīsim tiltam troses, un lai šie trijatā brauc ellē!
Zvēru cilvēku pusē pārgājušie Numuri klusēja.
Puišeļi garlaikodamies slaistījās apkārt, plecus raustīdami, smīkņādami un brīžam dziļdomīgi nopūzdamies. Viņiem neviens nekā nejautāja, viņu domas nevienu neinteresēja.
Abas skolotājas bija nolīdušas aiz kadiķu krūma un spēlēja «sešdesmit seši». Vilhelmīne zaudēja, un Mirdza sita viņai pa degunu ar trim kopā saliktām kārtīm. Vilhelmīnei bira asaras.
— Priecājies, Vilhelmīn, — runāja Mirdza, — nu tev vismaz ir iemesls raudāt!
— Jā, — Vilhelmīne šņukstēja. — Prāts arī kļūst tāds kā skaidrāks. Es jau nu neiešu būvēt kaut kādu ballistu. Ja nu notiek nelaimes gadījums, atbildību prasīs no mums abām. Mēs taču šeit esam vienīgie pieaugušie cilvēki.
Mirdza savāca kārtis un iemeta Vilhelmīnei klēpī.
— Dali! Gan jau atradīsim, kam visu uzgrūst. Kaut vai Markam. Tas šķiet tāds godīgs cilvēks, daudz pretī netirināsies.
— Nu, tad mēs aizejam, — Vilfrēds vilcinādamies teica un pārlaida visiem skatienu. ■— Varbūt kāds nāks ar mums?
Bet viņš sastapa vienīgi Zvēru cilvēku sašutuma pilnās acis. Numuri blenza kur nu kurais, vairīdamies no Vilfrēda skatiena.
Jenotsuns pārlaida ar plaukstu pār violeto frizūru, pieplaka pie zemes un tūlīt uzšāvās gaisā, gatavs kost un plēst.
— Tu nekur neiesi, plikpauri! — Nikters sacīja viegli drebošā balsī. — Vai ari tevi ieslodzīs būrī, nedos ne ēst, ne dzert un savos mēslos tu un abi tavi piekritēji nīksiet, kamēr ballista būs gatava.
Niktera brūnās, apaļās acis bija plati ieplestas. Vilfrēds pasmīnēja, pamāja Trešajam un Devītajam, un viņi devās projām.
Pēc brīža Vilfrēds tomēr atskatījās.
— Es vismaz ceru, ka pārtikas saņemsim tikpat, cik tie, kas paliek. Galu galā tieši es biju tas, kas padomāja, ka vispār vajadzīgi kādi pārtikas krājumi.
— Glābējs atradies! — Skrofs nicinoši nokliedza. — Aptīrījuši veikalu — un nu vēl lielās!
— Ja tev tik augsta morāle, cerēsim, ka tu zagtu neēdīsi, — klusu noteica Ceturtais.
— Turi muti, plikpauri! — Mežacūka atcirta.
— Jūs saņemsiet tikpat lielu pārtikas devu kā ikviens! — Marks uzsauca.
Vilfrēds nevērīgi pamāja, ka sapratis, un trijotne pazuda krūmājā.
Marks dziji ievilka elpu un laimīgs nodomāja: salinieki ir ar mani. Vairums Numuru novērsušies no tā izdzimteņa. Un ne jau tāpēc, ka kailā dzīvība kliegtu viņos: jāglābjas, jāglābjas — un tāpēc jābūvē ballista, nē, viņi jau tāpat varētu aiziet un nogaidīt, kamēr saujiņa drošo to uzbūvētu. Bet viņi nostājas pret to, ko sevī iemieso Vilfrēds, un tā dara pat tie, kas vēl vakarnakt bija kopā ar viņu.
— Kāpēc tu ļāvi viņiem aiziet? — Jenotsuns nikni sacīja.
Marks labsirdīgi pasmējās un teica:
— Gan viņi atgriezīsies. Pašlaik Vilfrēdam to neļauj pašcieņa.
— Es ticu, ka atnāks, — pieceldamies noteica Erinakejs. — Jautājums vienīgi — ar ko viņi pie mums ieradīsies?
— Mēs taču esam par atkritējiem daudzkārt stiprāki, — Septītais aizvainots ieteicās. -— Vai arī jūs neuzticaties mums, tiem, kas bija kopā ar to nelieti?
— Es personiski ticu, — sacīja Lācis Urs.
— Mēs ticam! — sacīja Marks.
Baltzeltains saules disks mirdzēja skaidrajās, zilajās debesīs, un salinieku sirdis bija dedzīgas un līksmas sava spēka apziņā. Bet Zvēru cilvēki vēl katrs klusībā nodomāja, ka izglābšanās ir tikai starts uz kaut ko citu, kam viņi ir ticējuši un ticēs, tikai pirmais solis…
Visu, kas vien varētu noderēt ballistas un vinčas būvei: virves, naglas, stieples, dēļus (tika nojaukta viena mājiņa), krāsu bundžas, cirvjus, zāģus un āmurus, salinieki bija sastiepuši krastmalā.
Zaķis Timids, Alnis Alkess, Lācis Urs, Lapsa Vulpo, Ceturtais un Divpadsmitais būvēja ballistu.
Sestais, Astotais, Ezis Erinakejs, Mežacūka Skrofs, Desmitais, Pirmais, Piektais, Nikters un Briedis Kervids gāza birzī kokus, tēsa baļķus un gādāja uz upmalu; tie bija vajadzīgi gan ballistas, gan vinčas būvēšanai.
Salinieki rāvās melnās miesās. Domās jau viņi redzēja sevi pretējā krastā.
Gints precizēja ballistas un vinčas projektus. Likās, viņa neaizmirstuļu krāsas acīs no jauna ielijuši dzīvība, pleci bija iztaisnojušies, galva pacelta, un viņš pirmo reizi pēc ilgiem laikiem šķitās ieraudzījis, ka debesis ir zilas un ka cilvēki nemaz nav tik ļaurri.
Sāka krēslot. Beidzās otrā darbadiena. Kaut arī krietni noguruši, salinieki juta vieglu nožēlu, ka jāgaida vesela nakts, līdz varēs no jauna mesties darbā…
Bet citā salas galā atkritēji nīka, sauļodamies, līdz apnikumam spēlēdami domino vai arī pampdami no zariem uzslietā vigvamā.
Te piepeši Devītā jutīgās nāsis sāka raustīties, žokļi krampjaini sarāvās.
— Vilfrēd, viņi jau taisa rijamo!
Vilfrēds iesmējās, tad aizsūtīja Trešo numuru pievākt viņiem likumīgi pienākošās vakariņas un rītdienas sausās brokastis.
Izlaidušies ap ugunskuru, salinieki no konservu bundžām un burciņām ar koka karotēm ķeksēja biezputru un ēda gardām mutēm.
Trešais, aizsedzis savu spīdīgo numuru, klusītēm zagās klāt. Viņu pamanīja tikai tad, kad viņš tumsā nejauši uzkāpa Zaķim Timidam uz kājas.
Trešais saspringa, bet Timids nevērīgi uzsauca:
— Atkritēji ieradušies pēc pārtikas!
— Tūlīt! — atsaucās Bebrs un kopā ar Skiurām un Mustelu nozuda tumsā.
Par Trešo neviens nelikās ne zinis. Neviens arī nepiedāvāja piemesties pie ugunskura. Tā nu Trešais apmulsis mīņājās no vienas kājas uz otru un, apspiedis rūgtumu, jo viņam ļoti būtu gribējies, lai pret viņu izturētos mazliet cilvēciskāk, ar nepatiku vēroja saliniekus.
Šie raibie papagaiļi, sasodītie paradīzes putni, viņš sapīcis domāja, katrs ģērbjas, kā grib, katrs muldas, kā grib, smejas, joko — un acīmredzot ir ļoti apmierināti ar sevi un visu pasauli. Tik. bezrūpīgi un priecīgi, it kā visas problēmas būtu atrisinātas, un gar citiem viņiem nav nekādas daļas. Un arī vecākus cilvēkus viņi neciena, Trešajam, sev par lielu izbrīnu, iešāvās prātā, nekas viņiem nav svēts, aizņemti tikai paši ar sevi, viņiem liekas, ka uz pasaules ir tikai viņi vien un tāpēc pasaulei jābūt tādai, kādā gribētu dzīvot viņi. Un Numurus jau sākuši samaitāt; tajos jūtama kaut kāda atbrīvotība un pašapziņa, vai, un viņi neliekas par mani ne zinis. Trešā dūres sažņaudzās tā, ka nagi iecirtās delnās.
— Paklau, Trešais numur, — jums vēl nav apnicis? — slinki nosmējās Kervids un izstiepās zālē.
— Kas apnicis? — Trešais vaicāja.
— Veselas divas dienas neko nedarīt.
— Mēs darām, — Trešais izbrīnīti atteica.
— Ko?
— Domājam.
Salinieki sāka smieties; smiekli bija draudzīgi, bet ar tādu kā pārākuma pieskaņu.
Bebrs atnesā spaini, kurā bija atlikušas trīs porcijas miežu biezputras, Mustela un Skiura — sojas pupu konservus, sacietējušu maizi, paciņu tējas un cukuru.
Trešais pasmīkņāji, sastūķēja produktus kabatās un aiz jakas, paņēma spaini ar putru un iešļūca tumsā.
Ap pusnakti, pirmā likties uz auss, Marks apstaigāja nometni. Viss kluss un mierīgs, sargi Alkess un Ceturtais nīka pie ugunskura.
Marks nogāja līdz upmalai.
Mēness gaismā ūdeņi gāzās kā baltas asinis pa tikko uzgrieztu āderi. Melnie klinšu kolosi pretējā krastā šķita pārdabiski uzmilzuši. Virs tiem stiepās šaura, sārta svītra, kas vēl vairāk lika izjust tumsā grimstošo pasauli. Marks nodrebinājās. Sala, tik mīlīga un jauka, naktī izstaroja baismas.
Netālu no ballistas karkasa dega ugunskurs. Pie tā gulšņāja Septītais un Timids.
Izdzirduši soļus, viņi mirklī pielēca kājās. Viens bija satvēris lauzni, otra rokā šūpojās āmurs.
Ieraudzījuši Marku, viņi nometa sitamos.
— Es negribētu būt Vilfrēda ādā, — Marks iesmējās.
— Man liekas, arī viņš pats tagad diez vai priecājas, ka ir savā ādā, — atšiebis zaķalūpu, kura atsedza divus lielus priekšzobus, Timids pasmaidīja.
— Par Vilfrēdu es gan tā nesacītu, — Septītais nopietni ierunājās. — Neviens vēl nekad nav zinājis, ko viņš patiesībā domā. Vienīgais skaidrais bija pavēles, kas jāizpilda, un arī tad neviens nezināja, kāds būs rezultāts. Varbūt to zināja vienīgi Trešais un Devītais. Jā, tā nu tas ir. Paredzēt, kā viņš rīkosies, nav iespējams,— Septītais vēl piebilda.
Pie ballistas kaut kas nozibsnīja. Marks, no maksts izraudams dunci, pacirtās sānis.
No karkasa atdalījās Jenotsuns Nikters. Viņa apaļās acis bija ieplestas, uz lūpām savāds smaids. Rokā viņam bija cirvis. Viņš to nometa smiltīs.
— Paredzēt, kā rīkosies Vilfrēds, tiešām ir grūti, — viņš teica. — Taču mums jādara tā, lai arī viņš nevarētu paredzēt, kā rīkosimies mēs. Tagad pat. — Jenot- suņa zobi atņirdzās. — Atkritēji uzbrūk Zaķim un Septītajam un nemaz neparedz, ka ballistas aizsegā kāds noslēpies, — Nikters pasmējās un nobraucīja violeto frizūru. — Un tad piepeši parādās — hau!
Jenotsuns novicināja roku kā cirzdams un atkal iesmējās.
Vai tikai Nikters nav nojūdzies, Markam iešāvās prātā, taču viņš nekā nesacīja, apsēdās pie ugunskura.
— Tu kādu brītiņu paliksi pie ballistas, Mark? — Timids ieprasījās un, saņēmis apstiprinošu atbildi, ar Ceturto aizgāja pēc malkas.
Nikters atlaidās garšļaukus smiltīs.
— Tu tagad esi kļuvis pilntiesīgs vadonis, Mark, — viņš lietišķi konstatēja. — Ja pat Orioiida tevi ir atzinusi, tad nu neviens to vairs apstrīdēt nav tiesīgs. Tā teikt, tu esi atzīts de faclo.
— Tu tak zini, Nikter, ka viņa pati.., — Marks, juzdamies vainīgs, teica.
— Protams, — Nikters pēc īsa klusuma brīža sacīja. — Viņa pati man to arī pastāstīja. Viņai piemīt īpašība, ko daudzi uzskata par labu, — atklātība… Kā nu iznācis, tā ir. Ja tu domā, ka es uz tevi klusībā turu ļaunu prātu, tad zini, ka tā nav taisnība. Goda vārds.
— Paldies, — Marks samulsis noteica un, pašam sev negaidot, izgrūda:
— Zini, vienbrīd man pat ienāca prātā, ka varbūt tu to tiltu… tāpēc …
— Nē. Ne tāpēc un ne citpēc.
— Piedod …
— Nav, par ko… Vispār es jau arī mīlu veiksmīgus ļaudis un pats tāds gribu būt. Bet tumšā joslā nokļuvušiem ļaudīm vienmēr taču paliek cerība, ka viņi var kļūt veiksminieki, vai ne? Taču laimes lutekļiem šadas cerības nav. Viņiem ir tikai tagadne — un vienīgās pārmaiņas, kādas var būt, — kļūt par neveiksminiekiem.
— Tu par mani?
— Par visiem tādiem.
Marks nopūtās, tad teica:
— Mums tur, mežā, atceries, bija visai sarežģīta problēma — ko darīt? Un, zini, es pat nopriecājos, kad piepeši mūsu ceļā uzradās plikpauri.
— Es arī, — Nikters piekrita.
— Mums radusies vienotība, ko dod tikai kopīgs mērķis. Mēs esam spējīgi kalnus gāzt.
— Es jau biju atmetis jebkuru cerību, ka Zvēru cilvēkiem kādreiz izdosies par tādiem kļūt. Arī man pašam, protams. Tev gan ne. Tu jau tāds biji, kad ieradies.
— Un tomēr mēs it kā riņķojam uz vietas.
— Labāk tā nekā nekā.
— Nikter, man ir savāda sajūta, ka tad, kad mēs izrausimies no salas, atkal nokļūsim tur, no kurienes sākām.
— Un tāpēc, lai attālinātu šo brīdi, tu iznīcināji tiltu! — Nikters ironiski noteica un paskatījās vadonī.
Marks sašutis pietrūkās kājās, bet Jenotsuns pat nepakustējās, palika guļam tāpat, zodu atbalstījis plaukstās, un smaidīdams lūkojās Markā.
— Es-pajokoju, — viņš zobgalīgi teica. — Tādi kā tu uz nelietību nav spējīgi. Tikai zini, ka man dažkārt ļoti ir gribējies, lai tu to būtu izdarījis.
— Tu gadījumā neesi jucis, Jenot?
— Ja to būtu izdarījis tu, tad tas būtu smalki izrēķināts gājiens. Ja neskaitām trīs atkritējus, nelaime ir apvienojusi Zvēru cilvēkus un Numurus. Tikai kopīgi pārciestais cilvēkus vieno ar nesaraujamām saitēm. Mēs esam kļuvuši divkārt stiprāki. Un tie nav skaļi un tukši vārdi.
Niktera sejā pavīdēja cerība, ka vadonis būs viņu sapratis pareizi. Bet Marks, nekā neteicis, atkal apsēdās pie ugunskura.
— Ballista ir štrunts, — Nikters čukstus teica. — Mēs to uzbūvēsim un pārkļūsim pāri viens un divi. Mani uztrauc pavisam kas cits. Uz šīs salas mīt ļaunums. Mēs ar to daļēji tikām galā, taču neiznīdējām līdz pašai saknei.
— Atkal vecā dziesma par Vilfrēdu? — Marks nepatikā noteica.
—>r Tu domā, man liels prieks to atkārtot? Man pat riebjas Vilfrēda vārdu izrunāt. Un es to nedarītu, ja mēs neatrastos uz salas. Viņš ir kā mēra bacilis, kurš kādu laiku var būt nekaitīgs, bet tad rodas piemēroti apstākļi — un epidēmija uzliesmo.
Nikters piecēlās un paraudzījās salas tumsā. Viņa sagumusī figūra Marka acīm aizsedza daļu zvaigžņotās debess, kurā klīda bālas mākoņu skrandas.
Ko viņš galu galā grib, Marks sapīcis nodomāja, ko labāku pašreizējā situācijā vēl varētu vēlēties? Kāpēc viņš līp man klāt kā dadzis ar savām pastāvīgajām bailēm, šaubām un mudinājumiem rīkoties tā, it kā mēs būtu Vilfrēda garabrāļi?
— Ko tad lai mēs darām? — Marks īgni vaicāja.
— Bultas lokos — un bliezt uz atkritējiem tāpat kā šautuvē uz mērķiem? Sarkanajos plankumos, kur trāpījums nāvīgs?
Nikters sāka smieties sīkiem smiekliņiem, augums kratījās, un zvaigznes debesīs dzisa un iedegās no jauna.
— Tu taču ieročus liki atstāt tajā krastā, — viņš teica, noslīga smiltīs un lūdzoši paskatījās Markā. — Saproti beidzot…
— Katram bija tiesības izvēlēties! — Marks atcirta.
— Mēs izvēlējāmies — un viņi arī. Es gribu, lai mēs būtu brīvi cilvēki, nevis…
— Un ko tu sauc par brīvību?! — Nikters izmisis viņu pārtrauca. — Vai tad tu nesaproti, ka uz salas var būt viena vienīga brīvība — darīt tā, kā vajag!
— Pareizi! Un gandrīz visi to arī izvēlējās! Un tā ir viņu pašu — neviena neuzspiesta — pārliecība, un tikai šādu pārliecību katrs būs gatavs aizstāvēt līdz pēdējam; Nikter, tu taču redzēji, kā vienā mirklī izjuka Numuru komanda?
— Tu šad un tad kļūsti mazliet jocīgs, — Jenotsuns bezcerīgi atmeta ar roku. — Tā vien liekas, ka tu spēj atzīt spēku tikai tad, kad darīšana ar atklātu pretinieku, kurš stiprāks par tevi vai vismaz līdzvērtīgs. Izmantot spēku pret šķietami uzvarēto tev šķiet necienīgi? Kādu mērķi tu vispār varēsi sasniegt? Protams, var jau izrādīt cēlumu un tēlot sazin kādu humānistu, bet tikai tad, ja apstākļi to atļauj. Jo citādi tie gaišie horizonti un ideāli paliks tikai fantāzijās. Dzīvē tos nevar sasniegt pilņīgi tīrām rokām! — Nikters jau gandrīz vai iekliedzās. — Vienmēr kāds būs pret tiem, un vienmēr kāds nostāsies ari pret tevi pašu, un vienmēr kāds gribēs nolīst malā!
— Apklusti! — Marks uzsauca.
— Nu nē, vadoni! — Niktera mute sašķobījās un acīs saskrēja asaras. — Vai tad velti Nikolo Makiavelli runāja par to, ka politika un morāle ir nesavienojami jēdzieni, taču politika vienmēr cenšas aizsegties ar morāli. Politikai tas ir vajadzīgs, jo tā redz savu netīrību, bet apzinās arī to, ka nevar tīra būt, jo citādi savus mērķus nekad nesasniegs. Un tu, vadoni, kuru mēs esam izvēlējuši, devuši vislielākās pilnvaras, — ko dari tu?!
Marks neatbildēja, notupās pie ugunskura un, paņēmis Timida nosviesto lauzni, sabikstīja pagales. Spēji uzsitās liesmas un izrāva no krēslas Marka seju. Viņa tēraudzilajās acīs kvēloja apņēmība, un, kad viņš uzmeta īsu skatienu Nikteram, tas saprata, ka atkal runājis velti.
Marks iesvieda ugunskurā pēdējās divas pagales. Nikters raudzījās savā vadonī te ar naidu, te ar mīlestību un žēlumu.
— Nikter, — Marks pēkšņi ieteicās. — Mēs nedrīkstam ar savu rīcību sagānīt mūsu mērķi.
— Kad tas būs sasniegts, viss netīrais aizmirsīsies.
— Velns parāvis! — Marks pietrūkās kājās un trieca lauzni ugunskurā.
— Labi jau, labi, kas tad man! — Nikters sabijies nomurmināja.
No ugunskura uzšāvās dzirksteļu spiets un aizlidoja melnajā naktī pretī zvaigznēm, aiztraucās pār upi uz klinšu masīvu pretējā krastā spožas un mirgojošas, izgaisa nezināmajā, un sašļukušajam Jenotsunim nez kāpēc ienāca prātā, vai tikai viņi, salinieki, nav rada šīm dzirkstelēm…
Bet Marks sapīcis aizgāja atpakaļ uz nometni; Nikters viņam kārtējo reizi bija pabojājis garastāvokli, māzpamazām iedvesis kaut ko tādu, ko Marks domājās nepazīstam, — bailes.
Apmetnē pie sargu ugunskura, kājas sakrustojuši pa turku modei, tagad jau dežurēja Skrofs, Arvikola un Desmitais.
Virs viņu galvām liecās bērzu zari, un miljons sīko lapiņu ugunskura dvesmā ņirbēja kā dzīvs, gaišs jumts.
Nošvīkstēja zāle, un no tumsas iznira Marks.
— Viss mierīgi, — Mežacūka noducināja un nosita uz delma odu. — Tikai man nepatīk, ka tie puišeļi nav pie vietas. Viņi te pa nakti skraida apkārt, spēlē kaut kādas savādas spēles un neklausa, kad viņus dzen gulēt. Viņi saka, ka esot tikpat brīvi cilvēki kā visi pārējie, tā teicis Marks, atlaizdams «kurkuļu armiju».
— Vajag pateikt abiem tantukiem, lai sīkos savāc,— Marks izmeta.
— Or Mark! — Udensžurka Arvikola jūsmīgi ieteicās. — Es biju pie viņām, gribēju parunāties. Bet šīs tikai atcērt, lai netraucējot spēlēt «sešdesmit seši», ka sākumā puikas izlaiduši Numuri, tagad mēs un lai mēs paši tiekot galā, viņas nekā tur vairs darīt nevarot.
— Es rīt pats aprunāšos, — Marks sacīja. — Ja viņas negrib piedalīties ballistas un vinčas būvē, tad tik daudz taču var kā paganīt puišeļus.
Desmitais iecirta zibenīgu pļauku sev pa vaigu un parādīja plaukstu — pie tās bija pielipis pamatīgs, asiņains ods.
— Kad mēs atnācām uz salas, odu nebija, — Desmitais žēli teica. — Pirmo nakti, kad ieradāties jūs, arī ne. Bet tagad, tiklīdz satumst, — tā ir klāt.
— Acīmredzot agrāk odi šeit nedzīvoja tāpēc, ka viņiem nebija, no kā baroties, — Mežacūka garlaikoti konstatēja. — Arī Numuru un «kurkuļu» svaigo asiņu daudzums vēl nebija sasniedzis kritisko masu. Tad ieradāmies mēs — un tas notika. Sala kļuva pārapdzīvota, un kā pirmie šurp atlidoja odi, lai pacenstos atjaunot ekoloģisko līdzsvaru.
Kad Marks gāja uz savu namiņu, šķita, netālu gluži vai viesulis pārbrāžas pāri kupli saaugušajam zālājam — tie bija zēni. Viņi nozuda mežā.
Marks jau gribēja saukt viņus atpakaļ, tad atmeta ar roku; lai iztrakojas pēdējo nakti, ar rītdienu būs kārtība!
Bet puišeļi dziļāk eglājā neskrēja. Dažs notupās aiz koka, cits ieslīga sūnās un papardēs: viņi bija lieliski ietrenējušies kļūt neredzami un tagad, vērojot, kā Marks ieiet baltajā namiņā un cieši aizver durvis, smējās, vai bez elpas palikdami.
Tad viss bars zagās pie sargu ugunskura — ne čiku, ne grabu — un, nokļuvuši desmit soļu attālumā no tā, gaudodami kā indiāņi, aizdrāzās garām. Skrofs ar Desmito pielēca kājās, pārskaitušies centās kādu nogrābt, bet saķēra tikai vēju.
— Nenormālie! — Arvikola nokliedza pakaļ, taču puikas jau spurgdami aizbizoja cauri birzij, labi zinādami, ka viņi ir normāli, pat ļoti, ļoti normāli un ka viņiem nevienam nekas nav jāpaskaidro, lai domā, ko grib, svarīgs ir vienīgi tas, kas viņiem pašiem prātā…
Aizvēris durvis, Marks cieši nostiprināja tās ar dēli. Tad iegāja istabā, kuru tā arī nebija paguvis sakārtot: visapkārt mētājās drazas, gar sienām sakrauti neieliktās grīdas dēļi. Viņš atkrita zāles kaudzē, kuru pats pēcpusdienā bija sapļāvis, un jutās tik pārguris, ka nespēja iemigt. Pusmiegā, pusnomodā gar acīm joņoja murgainas vīzijas, uzzibsnīja un mirklī nodzisa gan redzētas, gan neredzētas sejas, risinājās gan paša piedzīvoti, gan fantāzijā radušies notikumi, turklāt tie jaucās tādās kombinācijās un zibēja tādā tempā, ka viņš nespēja tiem izsekot. Pēkšņi viņš ieraudzīja Ingu. Drauga gaišie mati bija sajukuši, zaļajās acīs staroja savāds gaišums, kuru Marks līdz šim nebija manījis. Pārsteigts viņš neattapa Ingu uzrunāt, bet tas līksmi iesmējās un pamāja uz priekšu, kur starp sirmām eglēm, kas bija ieslējušas galotnes zilajās debesīs, stiepās bedraina stiga, un aicinoši paraudzījās Markā. Viņa skatiens bija tik labestīgs, gudrs un saprotošs, it kā draugs, visu jau zinādams iepriekš, atvadītos no Marka uz mūžu. Markam kaklā sakāpa kamols, Ingus tēls saviļņojās un pagaisa…
Marks pamodās.
Logā spīdēja mēness. Nakts bija tikai pusē.
Mums ātrāk jātiek prom no salas, Marks domāja, vēl juzdams sirdī vieglu smeldzi no tikko sapņotā. Man vajag, lai Ingus būtu blakus. Mums visiem vajag, lai viņš būtu starp mums.
Ap galvu uzmācīgi džinkstēja ods. Marks vairākas reizes sasita plaukstas — un džinkstoņa apklusa.
- Tad viņš aiz sienas saklausīja klusu, tikko sadzirdamu zāles švīkstoņu, kad tai iet pāri basām kājām.
Kāds piesardzīgi centās atvērt durvis.
— Mark, Mark… Tu mani sauci? — tā bija Oriolidas balss.
— Nē, — Marks atteica.
— Kāpēc tu trīs reizes noplaukšķināji?
Es nositu odu.
— Mums jāparunājas, — Oriolida žēli sacīja.
— Rit.
— Man tev jāpasaka kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Rīt jau būs par vēlu.
— Es klausos.
— Tu esi stulbs, Mark! — Vālodze dusmīgi nošņāca. «— Par to taču nevar klaigāt.
Marks nopūtās, aizgāja pie durvīm un teica;
— Runā!
Orioiida pieplaka ar lūpām pie atslēgas cauruma.
— Mark, tu kļūsti smieklīgs. Man sāk likties, ka es esmu puisis, bet tu meitene… Atver!
Marks nošņirkstināja zobus un, izvilcis dēli, atspēra durvis vaļā.
Mēness gaismā, iespriedusi rokas džinsotajos gurnos, stāvēja slaidā, skaistā Vālodze. Viņas acis mirdzēja, uz lūpām bija noslēpumains smaids. Krekliņa kakla izgriezumā viņa bija iebāzusi naktsvijoļu pušķi.
— Es klausos tevī, Orioiida, — Marks centās runāt ironiski.
Orioiida iesmējās un kā lunkana ķirzaka aizlocījās Markam garām būdā iekšā.
Vadonī uzjundīja niknums. Labi, viņš nodomāja, ja tev patīk gulēt te, guli! Es tikpat labi varu nosnausties pie sargu ugunskura.
— Mark! — no iekšienes atskanēja Oriolidas satrauktā balss. — Man patiešām tev jāpastāsta kaut kas ļoti, ļoti svarīgs.
Kaut gan Marks bija pārliecināts, ka viņa melo, tomēr aizvēra durvis, tad, mirkli padomājis, nostiprināja ar dēli.
Iegājis istabā, viņš apstulba — Oriolida gulēja uz grīdas, apsegusies ar zāli, galva vien laukā.
— Es nospriedu, ka tā būs labāk, — viņa kā atvainodamās paskaidroja. — Lai tu par mani nepadomātu ko neglītu. Un lai es tevi lieki arī neuztrauktu.
Marks notupās un atspiedās ar muguru pret sienu.
— Saproti, Vālodzīt, — viņš teica, lūpas kodīdams. — Tu man ļoti patīc. Un tu to ļoti labi zini. Bet Nikters joprojām tevī ir ieķēries. Un es viņu saprotu. Es tevi mīlu, Vālodzīt, bet atstāsim to uz vēlāku laiku. Kad tiksim projām no salas. Dažbrīd man šķiet, ka te viss ir sagriezies ar kājām gaisā. Un es negribu vēl pats radīt sarežģījumus. Lai kā es tevi mīlētu, pats svarīgakais man vienmēr paliks mērķis, uz kuru mēs tiecamies.
Es tev ticu, Mark, — Orioiida smagi nopūtās. — Tu esi stiprs. Tāpēc es tevi mīlu. Es darīšu tā, kā tu liksi. Es sameloju, ka man tev kaut kas sakāms. Es vienkārši gribēju ar tevi parunāties. — Viņas acīs pamirdzēja asaras. — Ar ko lai es runāju, kad man kļūst grūti? Par tevi tuvāka cilvēka man šeit nav, — viņa iešņukstējās. — Mark, netupi tur tumsā, kur nevaru tevi pat saskatīt.
Marks apsēdās blakus Oriolidai un, līdzjūtīga maiguma pārņemts, noglāstīja viņas sarkano matu vālodzi.
Viņa pateicīgi pasmaidīja, un Markam kļuva silti ap sirdi.
— Tagad tev vajadzētu iet, — viņš teica, priecīgi nodomādams, cik tomēr Orioiida ir mīļa un saprātīga, kad piepeši pie pretējās sienas ieraudzīja drēbju mur- skuli — tur bija Vālodzes krekliņš un džinsi.
Markam kļuva sausa mute, viņš gribēja trūkties kājās, taču Orioiida jau visu bija sapratusi, uzrausās sēdus, zāles stiebri noslīdēja no viņas zeltainā auguma kā viļņu putas, viņa apskāva Marku, dedzinoša kā liesma, reibinoša kā naktsvijole, un pieplaka pie puiša lūpām.
Marka apziņā uzplaiksnīja gaisma, tik spilgta un žilbinoša, ka aprija visu, kas viņam vēl nupat bija šķitis svarīgāks par paša dzīvību …