Ar Džīnu un Marvīnu viss notika pavisam vienkārši — sudrabotajās maskās tērpušies cilvēki bez liekām runām izsvieda abus no pils.
Džīnai kā sievietei pa vārtiem vēl palaimējās izkļūt samērā normāli, taču Marvīnu izlidināja ar kājas spērienu pa pēcpusi — un viņš nokūleņoja ūdensgrāvī.
Maskas tajā pašā mirkli pazuda, bet Marvīns ķepurojās, kliegdams pēc glābiņa.
— Palīdziet taču, palīdziet! — Džīna izmisumā metās pie jaunajiem cilvēkiem, kas bariņos pa paceļamo tiltu plūda pilī. — Vai tad jūs neredzat, ka cilvēks iet bojā?!
Taču nācēji vairījās no Džīnas, it kā viņa būtu mēra apsēsta.
Tad Džīna ieķērās krūtīs kādam stalti noaugušam jauneklim, kurš bija tērpies elegantā uzvalkā ar sporta meistara nozīmīti pie žaketes atloka.
— Neko nevaru darīt, meitenīti — jauneklis līdzjūtīgi pasmaidīja. — Pat ja viņš būtu mūsu labākais draugs, ir tad neviens neietu glābt, jo visi lieliski saprot, ka jūs esat nonākuši pils ļaužu nežēlastībā. Tāpēc ikvienam saprātīgam cilvēkam no jums jānovēršas, citādi par viņu pašu nodomās slikti, un tam var būt nepatīkamas sekas.
— Vai tad jūsos nav nekā cilvēciska? — Džīna lūdzās.
— Mūsos ir ārkārtīgi daudz cilvēciskā, — sportists ar nožēlu teica, pamādams uz pils pusi. — Taču, palīdzēdams jums, ikviens no mums riskē kaut ko zaudēt. Tici, ka citos apstākļos jebkurš riskētu ar savu dzīvību, lai tikai nelaimīgo izglābtu.
To pateicis, viņš veikli izlocījās no Džīnas tvēriena un iejuka gājējos.
Kaut arī meitenei nebija ne jēgas par slīcēju glābšanu, viņa nošļūca lejā un metās ūdenī.
Atklātības labad jāpasaka, ka Marvīns nebija ne tik vārgs, ne tā piedzēries, lai krastā netiktu pats saviem spēkiem, ja vien būtu ar mieru šķirties no dārgumiem, kurus bija sabāzis visur, kur vien džinsa kostīms to atļāva. Kā zināms, tikai tukšas pudeles peld pa ūdens virsu, turpretī pilnās grimst dibenā un velk sev līdzi to īpašnieku.
Džīna pati nezināja, kā viņai izdevās aizdabūt Marvīnu līdz grāvja malai. Viņa aiz apkakles izvilka sirmgalvi krastā un ar naidu paskatījās uz priekšzīmīgo vienaudžu gājienu. Viņas tumšās acis zibeņoja, bet no tilta puses atskanēja smiekli.
Marvīns aptaustīja savu apģērbu — saplīsušas bija tikai dažas pudeles.
— Ticīgais šeit saskatītu providenci, — viņš nomurmināja, izspļaudams zobos aizķērušos dūņu pikučus. —* Jaču es kā ateists redzu tikai fizikas likuma izpausmi, jo iegāzos taču ūdenī.
Pamādama uz tilta pusi, meitene riebumā teica:
— Marvīn, mīļais, vai patiešām mēs pūlamies arī tādu dēļ?
— Jā, arī tādu, — Marvīns stoiski atteica, piesardzīgi izvilkdams no kabatām pudeļu lauskas. — Pūlamies visas dzīvās radības dēļ, Džīn! Tāds ir mūsu liktenis.
— Liktenis? — Džīna atkārtoja, tad viņas skatiens pārslīdēja Marvīnam, viņa iešņukstējās un iecirta sirmajam moceklim pļauku. — Vai tas bija liktenis, kas mūs aizvilināja uz pili, samelodams, ka šeit mēs satiksim Marku? Vai liktenis vainīgs, ka mēs pazaudējām Ingu?
— Tu jau pati gribēji tikt no viņa vaļā, — Marvīns sāka taisnoties, taču, sastapis Džīnas skatienu, atzinās: — Nolādētais alkohols ievilinaja mūs lamatās. Pareizāk sakot, tā trūkums… Un man Ingus ļoti žēl. Es jau biju sācis viņu iemīlēt. Esmu vainīgs pie tā, kas noticis. Bet mēs nedrīkstam šeit palikt. Mums jādodas tālāk.
Varena un diža, saulē mirdzēdama, aiz augstās betona sienas slējās stikla pils.
Meitenes sirds sažņaudzās. Viņa saprata, ka neko līdzēt vairs nevar.
Uz ceļa apmalēm bija nobraukti dažādi transportlīdzekļi, jo ne jau visi bija tik nabagi, lai uz pili nāktu kājām.
Ceļotāji no mietiņa atsēja divus ēzelīšus, pārlika pudeles seglu somās, uzsēdās dzīvniekiem mugurā — un drīz vien jau bija nobraukuši lejā — klajumā.
Meklēdami Marku un Zvēru cilvēkus, viņi klīda vairākas dienas.
Džīna no jauna kļuva glāsmaina, maiga, viņas acu dzīlēs vizēja noslēpums; senatnes siltās naktis, upes dvesma, zāles čaboņa un dīvainās smaržas atkal pārņēma domas, un dažkārt meitene nelika Marvīnam mieru ar jautājumiem, kas viņa īsti esot, un dusmojās, kad sirmgalvis visādi izvairījās no atbildēm. «It kā tas būtu tik viegli,» viņš teica. Vai arī: «Un tev kļūs labāk, ja uzzināsi?»
īsās vasaras naktis zem siena zārdiem vai šķūņos viņi pavadīja brīnišķīgi. Džīna šķita aizmirsusi Ingu un arī Marku atcerējās drīzāk kā meklējumu objektu, nevis kā puisi, kura dēļ necik sen bija vai galvu zaudējusi.
Ēzelīši vienmēr bija paēduši, vīna, konjaka, šņabja un liķiera pudeles tukšojās bez steigas, un Marvīns izdarīja atklājumu, ka žūpas rodoties no trūcīgiem cilvēkiem. Bagātnieks izdzerot vienu malciņu, otru un mierīgi jājot uz ēzelīša tālāk, tāpēc ka jebkurā mirklī varot dabūt vēl, turpretī nabags rijot iekšā bez jēgas, kad vien tiekot klāt, jo ej nu zini, kad iekritīs nākamā reize.
Tā nu abi ceļotāji kādā mākoņainā vasaras pēcpusdienā jāja pa ceļu, kuram vienā pusē slējās varens priežu mežs, otrā pletās lillā viršu lauki un priežu jaunaudzītes.
Marvīns bezrūpīgi dungoja kādu trīsdesmito gadu šlāgeri, kad Džīna piepeši iesaucās, rādīdama uz jauno priedulāju:
— Marvīn, paskaties!
Kociņu galotnes liecās un atkal iztaisnojās. Kāds nāca šurp.
— Droši vien lācis, — Marvīns nobālis izgrūda.
Džīna jau gribēja griezt ēzelīti atpakaļ, kad no prie-
dītēm izlauzās kāds vīrs un lieliem soļiem slāja uz ceļotāju pusi.
Tas bija gleznotājs Bendžo. Plecos tikpat plats, taču miesās sakrities. Raibais krekls, pārvērties skrandās, karājās uz kauliem kā maiss. Blondā bārda nekopta, savēlusies, galvvidus spīdēja vien, dzīves pēdējā laika cīņās zaudējis neskaitāmus matus. Tikai acīs dega tas pats drudžainais mirdzums. Ar vienu roku viņš pieturēja pār plecu pārmesto molbertu, ar otras masīvo dūri dauzīja pa krūšukurvi.
— Tas esmu es, Bendžo! Bendžo! — viņš sajūsmā sauca un smaidā zibināja spēcīgos zobus.
— Tiec no viņa ātrāk vaļā! — meitene nīgri teica.
Bendžo, priecīgi smiedamies, apskāva Marvīnu un
nocēla no ēzelīša.
— Tu atradi to, ko meklēji? — Marvīns saviebies noprasīja.
— Zini ko, vecais? — Bendžo balsī ieskanējās agresīvi toņi. — Man domāt, mums derētu sirsnīgi aprunāties. Toreiz, kad tu uz stigas tupēji dzeloņkrūmā, īsti neizdevās, jo kāju stabi tev pielodēti īstajrs vietās. Tā vien šķiet, ka tu zini šo to, ko derētu uzzināt arī man. — Bendžo pagriezās pret Džīnu: — Preilen, mēs varētu ieturēt kopīgas pusdienas.
Džīna jau grasījās viņu pasūtīt… taču Marvīns brīdinoši uzlika roku uz viņa ceļgala un klusu noteica:
— Atkal rupjš spēks triumfē pār intelektu.
Gleznotājs nekautrēdamies izvilka no Marvīna ēzelīša seglu somas divas burgundieša un vienu «Stoļič- naja» pudeli, bet padomājis balto iebāza atpakaļ, paskaidrodams:
— Markas neder jaukt. Pēc tam sāp galva.
— Kā tu to zini? — Marvīns sašutis prasīja. — Pats uz stigas apgalvoji, ka nedzerot.
— Tāpēc jau cilvēks cejo, lai kaut ko iemācītos, — Bendžo atteica un no otras seglu somas izvilka četras konservu kārbas ar zivju tefteļiem tomātu mērcē un divus baltmaizes kukujus.
— Nekā cita nav? — viņš badīgi paskatījās Mar- vīnā.
— Gan sagremosi! — sirmgalvis atcirta, kaut gan somas dibenā bija paslēpta aknu pastēte un žāvēta vista.
Tā nu viņi trijatā apsēdās ceļmalā, lai ieturētos.
Remdējis pirmo izsalkumu, Bendžo pastāstīja, kā pa šo laiku klājies. Pāris vārdos — viss velti. Meklēto viņš neesot atradis.
— Ko tad īsti tu meklē? — Marvīns prasīja.
— «Spāres aci».
— Tev pašam savu nepietiek?
— Tu nekā nesaproti, — Bendžo novaidējās. — «Spāres acs» — tas ir kaut kas tāds, kas sastāv no tūkstoš divi simti septiņdesmi divām autonomām actiņām. Un ar to iepējams vienlaikus skatīties pasaulē, itin kā šis milzīgais acu skaits piederētu tikai vienai galvai. Cilvēks ar tūkstoš divi simti septiņdesmit divām acīm! Vai tu to spēj apjēgt, vecais spoks?!
— Kaut kas traks! — Marvīns nogrozīja galvu.
— Kaut kas dievišķs! — Bendžo eksaltēti iesaucās.
— Kaut kas vājprātīgs! — Marvīns piebilda. — Kam tev tas ir vajadzīgs.
— Kā — kam? — Bendžo bērnišķīgā neizpratnē paskatījās Marvīnā. — Es taču tev uz stigas stāstīju, ka manī snauž dižs gleznotāja talants, ka manī slēpjas ģeniāla pasaules krāsu filozofija, taču diemžēl tā dus manī kā flamings olā, kā nabaga putnēns, kurš nevar izšķilties un šauties debesīs, jo draņķa čaumala negrib plīst. Es nespēju saskatīt pasauli un tāpēc arī nespēju to izjust ar ģeniālu vienkāršību vai tikpat ģeniālu sarežģītību. Dodiet man «spāres aciv>! — Bendžo sajūsmā iesaucās. — Un es mūsu pasaules būtību izvērsīšu uz āru savās gleznās!
Džina pavīpsnāja.
Cik viņš ir aprobežots, Marvīns nodomāja.
— Nu labi, — sirmgalvis draudzīgi teica un paklapēja milzenim pa plecu. — Esam ieturējušies, papļāpājuši arī, nu laiks katram uz savu pusi. Vēlam tev veiksmi!
Viņš cēlās, taču gleznotāja spalvainā roka parāva atpakaļ — un Marvīns ievēlās viršos.
— Ko tu vēlies no manis? — viņš lēnprātīgi jautāja.
— Lai tu pasaki, kur es varu atrast «spāres aci». Esmu pārliecināts, ka ar visu šo bardaku, kurā mēs atrodamies, tev ir visciešākais sakars.
— Pastāsti, kāda šī brīnumainā «spāres acs» izskatās. Varbūt varēšu palīdzēt, — Marvīns nopūtās.
— Vai nu viņi melo, vai ne, bet vairākās vietās to man teikuši savstarpēji nepazīstami ļaudis, tā ka esmu noskaņots ticēt. Runā, it kā Senajos Austrumos labi pazinuši «spāres aci». Par to esot rakstīts priesteru papirusos, tāpat ar hieroglifiem iekalts tempļu sienās, un pat kāda faraona kapenēs esot uziets «spāres acs» atveids… Diemžēl lielas jēgas no tā nav, jo «acs» ir attēlota kā simbols: sarkans punkts, kuram apkārt melna elipse. It kā acs redzoklī. Kā to atšifrēt, to, lūk, es arī gribu uzzināt no tevis, vecais spoksl
— Redzi… — Marvīns saminstinājās.
— Skaidrs, — Bendžo sacīja, un sirmgalvis ieraudzīja, ka no meža, priežu jaunaudzītēm un viršu laukiem, no mākoņainajām debesīm izsprāgst daudzkrāsainu raķešu spieti un zemi apņem tumsa.
Džīna neapjuka. Paķēra tukšo burgundieša pudeli un trieca to pret mākslinieka galvu. Viņa pirksti atlaidās. Viņš sāniski nogāzās viršos.
Marvīns pārbijies pietrūkās kājās, berzēdams kaklu,
— Cik tur trūka, ka viņš būtu man pārspiedis os osciloris jeb — latviski — mēles kaulu, — un mana dziesmiņa būtu nodziedāta!
— Beidz tarkšķēt! — Džīna izmisusi iesaucās un aizrāva. Marvīnu pie ēzelīšiem. — Bēgam, kamēr viņš nav atjēdzies!
Viņi uzkāpa ēzelīšos un, dauzīdami lopiņus ar papēžiem pa sāniem, jāja prom.
Milzenis palika viršos. Ap viņa pavērto muti, vīna smaržas pievilinātas, riņķoja bites.
Džīnas un Marvīna ēzelīši draudzīgi tecēja blakus. Kad kādā ceja līkumā lillā virši pārgāja baltajos, Marvīns sāka justies atkal drošs un paskatījās Džīnā. Zeltainais profils, kuru ieskāva brīnišķīgi vizmojoši melni mati, iesvēla viņu sajūsmā. Turklāt vēl Džīnas fantastiskā reakcija uz Bendžo grābienu kārtējo reizi ļāva izjust bezgalīgu laimi, ka viņam pieder tik neparasta sieviete, kura turklāt viņu vēl mīl. Pateicībā liktenim un Džīnai Marvīns nočukstēja:
— Es tevi mīlu, Džīn… Es tevi mīlu vairāk par savu dzīvību… Tā pieder tev… Tu vari prasīt no manis, ko gribi… Es izpildīšu visu…
To noklausījusies, Džīna apturēja ēzelīti un mīlas pilnām acīm paskatījās Marvīnā. Tad lūdzoši teica:
— Mīļo Marvīn, labo Marvīn, tu vienīgais, kuru es patiesi esmu mīlējusi, lai arī dažkārt bijis ne šā vai ne tā, un tu jau arī neesi bez grēka, bet tu esi vienīgais, kuru es patiešām esmu mīlējusi un mīlu, kaut arī, iespējams, vēl būs ne tā vai ne šā, un tu jau arī bez grēka nepaliksi, mīļo, dārgo Marvīn, mans jaukais un brīnišķais, mans burvīgais un dievišķais, ja arī tu mani mīli tā, kā nupat sacīji, tad, tad… — Un meitenes acīs pamirdzēja asaras. — Lūdzu, lūdzu… NEDZER vairs!
Marvīns apstulba. Tad izstostīja:
— Cilvēks tev apsola visu uz pasaules, bet tu…
— Man nevajag visu uz pasaules, mans mīļais, mans labais, mans baltais… — meitene lūdzās. — Man vajag tikai mazmazlietiņ — lai tu vairs nedzertu!
Marvīns pēkšņi sajutās, it kā viņam kāds būtu iespļāvis sirdī, kuru viņš — trauslu un neaizsargātu — bija atsedzis naivā uzticībā.
— Man liekas, ka tu prasi vairāk par visu, — viņš vēsi teica. — Un vairāk par visu es tev dot nevaru.
No Džīnas maiguma vairs nebija ne vēsts.
— Tā? — viņa pārskaitusies iesaucās. — Tu nevari? Ja mūsu ceļā uz mērķi būtu tikai citu radīti šķēršļi, mēs jau sen tos būtu pārvarējuši. Bet mēs pastāvīgi klūpam pār pudelēm. Pēdējais tavs varoņdarbs iedzina postā Ingu. Nē, piedod, pēdējais varoņdarbs bija trakais gleznotājs. Ja tu būtu skaidrā prātā, gan izdomātu, kā no viņa izvairīties. Bet tev gribējās ar viņu sadzert un izpļāpāties, tikpat kā blusainam sunim pakasīties. Un pats redzēji, ar ko tas gandrīz beidzās.
— Tu esi netaisna, Džīn, — sirmgalvis rūgti noteica. — Mēs nekur nebūtu varējuši aizbēgt. Un nepiemini Ingu. Es jūtos kā nelietis.
Džīna sāka raudāt. Cik ilgi mēs vēl klīdīsim kā dieva nepieņemti, viņa domāja; meitenei tik ļoti gribējās mieru bez mūžīgās kustības, pārsteigumiem, nejēdzībām un neveiksmēm un bez pastāvīgajām bažām, šaubām …
Bet Marvīns jau pats nejutās labāk. Mums pēc iespējas ātrāk jāatrod Marks, viņš domāja, mēs taču arī neesam no dzelzs, es jūtu, ka dažbrīd sāku uzdot; vajadzīgs tāds kā Marks, kurš turpinātu mūsu iesākto…
Tad ceļotāji pamanīja, ka cauri jaunajām priedītēm, kas auga balto viršu laukā, kāds no jauna laužas uz viņu pusi.
— Džīn, varbūt šoreiz tas tomēr būs lācis, — Marvīns nomurmināja.
Veltas cerības! Tas atkal bija Bendžo.
Marvīns un Džīna saskatījās un sapratās bez vārdiem: milža klātbūtne kādu laiku būs jāpiecieš.
— Ak, es kārtējo reizi kļūdījos! — Bendžo žēlabaini sauca. — Domāju, pirms vecā cērme sāks runāt, viņš mazliet jāpaspaida, lai mēle kļūst lokanāka un rodas vēlēšanās visu izstāstīt godīgi kā katolim pie bikts.
Redzēdami, ka gleznotājam prātā nav nekas ļauns, abi ceļotāji kļuva pielaidīgāki.
— Ja tu būtu Marvīnam pārspiedis os osciloris, — Džīna laipni paskaidroja, — viņš vispār nevarētu parunāt, jo nobeigtos.
— Tas būtu ļoti bēdīgi, — Bendžo atteica. — Bet visu jau nevar paredzēt.
Marvīns piestiprināja gleznotāja molbertu pie ēze- līša segliem, un viņi turpināja ceļu. Bendžo gāja kājām, turēdamies pie Marvīna ēzelīša.
— Saproti, Marvīn, es ar visu tiktu galā! Ar visu. Arī ar to, ka dažreiz eju veselu dienu, un nekur neesmu aizgājis, bet citreiz pārvaru tādus attālumus, ka galva iet riņķī. Bet man ir galīgi sajucis laiks, — Bendžo balsī ieskanējās bailes. — Dažbrīd nejūtos drošs, esmu klīdis apkārt dažas dienas vai vairākus gadus, un kādreiz pat šķiet, ka pagājis ne mazāk par desmit.
— Tā tas varētu būt, — Marvīns piekrita. — Šai Laika un Telpas virpuli ne velna nevar saprast.
— Cik tad es varu klīst? Kad gāju pa stigu, man jau bija četrdesmit. Cik ir tagad, es pat nezinu. Un «spāres aci» es joprojām neesmu atradis. Marvīn, vai varētu būt, ka tagad man jau ir septiņdesmit?
— Viss var būt, — Marvīns teica. — Arī pēc cilvēka ārējā izskata nekā nevar izsecināt. Kritēriju nav. Vienīgā mēraukla var būt tavi ieguvumi vai zaudējumi.
— Jā, visapkārt notiek kaut kas dīvains. — Bendžo aplaizīja izkaltušās lūpas. — Nesen pati Redzēju Marku. Tu jau viņu droši vien nepazīsti. Tas ir kāds puisis no mūsu pilsētiņas. Tāds godīgs, lepns čalis, kaut arī ļoti ass — tikpat kā es — un te pēkšņi kaut kādā salašņu bandā!
Marvīns tā parāva pavadu, ka ēzelītis saslējās pakaļkājās.
— Džīn, tu dzirdēji? — viņš trīsošā balsī uzsauca. — Marks atradies!
Džīna nolēca no ēzelīša un pieskrēja pie Bendžo, sapurināja milzi.
— Nevajag, nevajag, — milzenis atvēcinājās. — Es visu izstāstīšu tāpat.
— Liecies mierā un ļauj viņam mierīgi runāt! — sirmgalvis uzkliedza Džīnoi un ieraudzīja savā priekšā paveramies bezdibeni, par kuru šajās nedaudzajās laimīgajās dienās jau bija paguvis aizmirst: Marks moža stigā un Džīna, kura… Marvīns sajutās ļoti vecs un nodomāja, ka nebūtu nemaz tik slikti, ja būtu jau miris.
Džīna spulgām acīm raudzījās Bendžo, un tas sāka stāstīt:
— Es gāju pa šoseju… Un pretī no līkuma parādījās bariņš puišu un meiteņu. Ģērbušies kā nu kurais, bet drēbes tādās priecīgās un spilgtās krāsās. Priekšā soļoja melnmatains, stalts puisis, un viņam pie rokas bija pieķēries kāds izstīdzējis puišelis. No bara strāvoja spēks un drosme, spītība un savas taisnības apziņa. Bet es jau nezināju, kāda tā viņu taisnība īsti ir, tāpēc nolēmu palaist šos garām un paslēpos ceļmalas krūmos, — Bendžo kaunīgi novērsās. — Ziniet, vesels bars termītu spēj pieveikt visvarenāko dzīvnieku… Viņiem visiem, izņemot melnmati un puiku, bija tādas dīvainas frizūras, izcirptas kā zvēru figūras. Un daudziem ausīs karājās sudraboti gredzeni. Viņi bija apbruņoti ar lokiem un bultām. Kad viņi pienāca tuvāk, man likās, ka sapņoju: slaidais melnmatis nebija neviens cits kā Marks. Turklāt viņš veda visu šo putnubiedēkļu baru. Es jau gribēju viņam uzsaukt, taču kaut kas atturēja. — Bendžo domīgs noglaudīja bārdu. — īsti pat nezinu, kas… Šis jauniešu gājiens man šķita tik fantastisks un apgarots, tik gaišs un skaidrs, it kā nemaz nebūtu no mūsu netīrās pasaules… — gleznotājs samulsis pasmaidīja. — Tas būtu bijis liels grēks — iejaukties… Viņi devās kā uz … svētkiem.
Bendžo apklusa un noglaudīja bārdu.
— Uz kurieni Marks devās? — Džīna nepacietīgi iesaucās.
— Kā es to varu zināt? — milzenis paraustīja plecus un tad paziņoja, ka droši vien uz upi, jo kur gan citur jaunie ļaudis lai ietu, ja priekšā viņiem bijusi upe.
Džīna un Marvīns, nesacīdami ne vārda, steigšus uzlēca ēzelīšiem mugurā un devās ceļā. Gleznotājs metās līdzi.
— Ziniet, viņiem bija tik līksmas sejas un acis mirdzēja tā, ka man likās, tie zina, kā var atrast «spāres aci», — viņš paskaidroja.
Pārnakšņot visi ielīda siena zārdā. Bendžo vienā pusē kā Tristans, Džīna kā Izolde otrā, bet Marvīns pa vidu kā šķīstības zobens, jo nebija drošs par vitālo gleznotāju un arī Džīna šķita šaubīga.
Izžuvusī zāle smeldzīgi smaržoja un uzjundīja sirmgalvī vecas atmiņas, taču viņš nekā nevēlējās atcerēties. Vienalga nekā neatgriezīsi. Bet priekšā atlicis īss ceļa gabals, viņš to labi juta, un tas jānoiet godam. Lai varētu ātrāk iemigt, Marvīns ieklunkšķināja liķieri.
Te viņam pieglaudās Džīna un klusu ierunājās:
— Marvīn, mēs esam tik daudz apkārt klīduši, tik daudz visa kā redzējuši, taču ne reizes neesam uzdūru- šies narkoloģiskajam dispanseram vai slimnīcai. Vai tikai tu apzināti neizvairies no tādām vietām?
— Apzināti ne, — Marvīns atburkšķēja un aplika rokas Džīnai ap pleciem. — Es to daru zemapziņā, vecenīti
Pēc īsa klusuma brītiņa Džīna atkal ierunājās:
— Marvīn, kas varētu būt noticis ar Ingu?
— Gaišā pasaulīti It kā es to zinātu. Jācer uz labāko. Un kam viņš tev, ja mēs esam Markam uz pēdām?
— Tāpat vien ievaicājos, — viņa domīgi atteica.
— Mēs taču bijām ilgu laiku kopā. Un viņš ir Marka draugs.
— Zini ko, Džīn? — Liķieris iesita Marvīnam galvā, uzvandīdams greizsirdību. — Tu mani varētu likt mierā gan ar Ingu, gan Marku. Un guli! Rīt priekšā tāls ceļš.
— Marvīn, — Džīna ar vieglu pārmetumu teica, noglāstīdama sirmgalvja iekritušos, sarainos vaigus.
— Manu mīlestību pret sevi tu saproti vienā veselumā, bet, tiklīdz kādu satiekam, tu uzreiz par mani domā tikai vienu…
— Manu kaziņ, ko es domāju, to zinu tikai pats — un arī tad ne vienmēr. — Marvīns sapīcis pagrieza meitenei muguru, nolēmis tajā pašā mirklī iemigt, kad Bendžo, kurš tikai bija izlicies aizmidzis, teica:
— Džīnu nomoka absolūta meklējumi.
— Kādi tur absolūti! — Marvīns atcirta. — Viņai prātā pavisam kaut kas cits.
— Šādā plāksnē viņām visām ir novirzes, — Bendžo sacīja, paņēma no Marvīna liķiera pudeli un iemalkoja.
— Ar manu nabaga sievu, kura varbūt jau sagaidījusi bērnu, kamēr es klīstu apkārt, bija kaut kas līdzīgs. Atceros, reiz es tiku ievilkts kautiņā, kuru pats biju izprovocējis, bet varas pārstāvji gribēja mani iedabūt savā kulbā un vest prom. Tad šī sāka vaimanāt, ka es esot nevainīgs, es esot labs, tikai mazliet ķerts, mazliet dulls un mazliet nenormāls, to tak zinot visa pilsētiņa, — tāpēc lai laižot viņas dārgumu vaļā. Es nespēju pat vairs pretoties, jutos aizkustināts, ka viņa mani tik ļoti mīl. Bet; tiklīdz miliči mani palaida, sieva kliegdama metās man virsū, sāka pļaukāt un dauzīt — un es jau gandrīz pats gribēju sprukt kulbā iekšā. Redzi, Marvīn, tā ir tā neizprotamā sievietes psihe.
— Labāk guli un sapņo par «spāres aci», bet ne- spriedelē par lietām, kurās tev nav lielas saprašanas, — sirmgalvis nopurpināja un iemiga.
Džina, Marvīns un Bendžo ceļoja visu nākamo dienu. No upes nebija ne miņas, kaut arī sastaptie ļaudis visi kā viens bija apgalvojuši, ka viņi ejot pareizi.
Sāka krēslot. Abpus ceļam pletās pļavas un ar dzeloņdrātīm norobežotas ganības. Ceļš ievijās netālajā mežā.
Te Džīna steigšus nolēca no ēzelīša un pieskrēja pie Marvīna.
— Es jūtu, — viņa satraukta čukstēja, pamājusi uz meža pusi.
Ēnainās koku pakājes tinās zilganā miglā. Valdīja nospiedošs klusums. Kļuva baisi.
— Varbūt tur ir Marks? — Marvīns aizžņaugtā balsī noprasīja.
— Nē. Tā ir pavisam citāda pasionaritāte, — meitene izdvesa.
Uz meža ceļa no kūpošās miglas kā spokaina parādība iznira jātnieks. Zirgs gāja savā nodabā, un cilvēks tam mugurā sēdēja, galvu nodūris, nekustīgs kā salmu kūlis.
— Šļūcam ātrāk no ceļa! — Bendžo norija kaklā sakāpušo kamolu. — Miroņu operas nav manā gaumē.
Viņi abi ar Marvīnu pārdabūja ēzelīšus pāri grāvim pļavā.
Bet Džīna kā- hipnotizēta stāvēja ceļa vidū. Lūpās parādījās viegls smaids. Viņa paspēra soli pretim jātniekam.
Piepeši tas līksmi iekliedzās un trenca zirgu auļos, tad, norāvis cepuri, to savicināja un, gaišajiem matiem vējā plīvojot, joņoja pie Džīnas, kura — laimīga, bezgala laimīga — caur asarām smējās, jo jātnieks nebija neviens cits kā Ingus.
Stāvēdams līdz ceļiem margrietiņās, arī Marvīns iesmējās sīkiem smiekliņiem.
Ingus nolēca no zirga, laimīgs apskāva Džīnu un noskūpstīja.
Ingus vējos aprautā seja bija kļuvusi vīrišķīgāka, zaļo acu skatiens drosmīgs un skaidrs.
Viņu kāds ir samainījis, Marvīns domāja, pārlēk- dams pāri grāvim uz ceļa, šis pasionārais strāvojums — no kurienes tas šim gļēvajam kukainim? Skaidrs, ka viņš būs pamatīgi no kāda inducējies, tas nav uz ilgu laiku, ātrāk jāpasaka Džīnai, kamēr vēl nabadzīte nav galīgi zaudējusi galvu. Redz, bučo šo bez apstājas, un šis, draņķis tāds, ari nemaz nekaunas, aizmirsis laikam, ka tāda meitene kā Džīna nav domāta tādam kā viņš.
— Vecais labais Marvīns! — Ingus, sirmgalvi apskaudams, aiz laimes gandrīz vai elsoja.
— Cik es esmu priecīgs, ka mēs tevi atkal satiekam! — Marvīns aizkustināts murmināja, taustīdams Ingus roku. īpatnējais rētojums uz pirksta bija — tātad samainīts nav. Kā gan tev izdevās izkjūt no melīgo un nežēlīgo ļaužu pils? Cik laimīgi mēs ar Džīnu esam! — Un piepeši viņš sajuta, ka Ingus pasionaritāte nav vis mākslīgi inducēta, bet dabiska un to izstaro Ingus pats.
Mīļais dieviņ, apjucis domāja Marvīns, ticis vajā no Ingus skaujām, un satriekts apsēdās ceļa vidū. Tā ir dabiski iegūtā pasionaritāte, kas ir daudz augstākas proves nekā tā, kura nāk līdzi cilvēkam piedzimstot kā dabas dāvana, nē, Ingus nav ne apmainīts, ne arī uzlādējies no ārienes, nē, viņā kādā mirklī noticis lēciens augstākā kvalitātē.
Bet tikmēr Ingu jau lielā sajūsmā žņaudzīja Bendžo.
— Ingu, Ingu, tas patiešām ir neticami, kad pēc tik daudziem piedzīvojumiem es atkal sastopu mīļu draugu… Es biju gan uz tevi traki dusmīgs, kad jūs ar Marku toreiz nepaņēmāt mani līdzi, domāju, nemūžam nepiedošu, milļOs samalšu, bet tagad esmu piedevis!
— Labi, ka tu vairs nedusmojies, — Ingus iesmējās.
Sirmgalvis paskatījās uz Džīnu.
Nē, viņā nevarēja manīt to dzīvniecisko, alkaino satraukumu, kāds bija toreiz uz meža stigas, kad meitene būtu ar mieru, lai Marks viņu vai kājām bradā. Tagad bija kaut kas cits, bet sirmgalvim tas patika vēl mazāk.
Ceļotāji nolēma vispirms sameklēt naktsmājas un tikai tad stāstīt savus piedzīvojumus.
Šķērsojuši pļavu, viņi uzkāpa piekalnītē, kur zem vecām kļavām tumsā stāvēja šķūnis. Ieaudzis garā zālē un dadžos, tas likās pamests. Ceļotāji piesēja zirgu un abus ēzelīšus pie koka un gāja tālāk.
Tikai pienākuši pie paša šķūņa, viņi ieraudzīja, ka pa divviru durvju spraugu spīd gaisma.
— Nebūtu vēlams, ka to, kas mums pārrunājams, dzirdētu svešaš ausis, — Marvīns pačukstēja.
— Tev taisnība, — Bendžo atčukstēja. — Bet kas var mūs kavēt svešās ausis 110 turienes izsviest?
— Ja svešo ausu ir daudz, — Marvīns atcirta, — tad var gadīties, ka tās izsviež mūs!
Durvis negaidīti atsprāga vaļā.
Uz sliekšņa stāvēja maza auguma resnītis, kuram varēja dot tā ap piecdesmit gadu. Viņš nikni un tramīgi blenza ceļotājos. Rokā viņam bija sažņaugta gleznotāja ota.
Viņš jau ievilka elpu, lai, pēc visa spriežot, izplūstu necenzētās lamās, kad Bendžo noelsās, pagrūda viņu sānis un iemetās šķūnī.
Patiesi, te bija, ko elst! Pa visu pretējo sienu pletās milzīga freska. Gleznojumu apgaismoja kāds desmits petrolejas lampu ar reflektoriem.
— Ko jums vajag? — apaļais vīrelis dusmīgi nopīkstēja.
— O! •«— Bendžo sajūsmā izdvesa. Uz viņu divdes- mitreiz sešus metrus lielā freska bija atstājusi satriecošu iespaidu.
— Nu, kā? — vīreļa dusmas pēkšņi pārtapa radītāja lepnumā. — Vareni?
Uz sienas bija seno grieķu kalnainā, cipresēm un olīvkokiem apaugusī zeme. Spīdēja pilnmēness, un mirdzēja zvaigznes. Freskas aplūkotājs it kā atradās kalnā, no kura lejup stiepās akmeņains ceļš, apaudzis ar dzeloņainiem krūmiem. Tas veda līdz pat lejai, kur kalnu ielokā atradās Egejas jūras līcis. Nogāžu lēzenākajās vietās gulēja baltas mājas ar sarkaniem jumtiem. No vētrām pasargātajā līcī hellēņi bija ierīkojuši ostu. Tajā atradās kuģi ar nolaistām burām. Nekur neredzēja neviena cilvēka.
— O! — Bendžo noelsās pēdējo reizi un atguva valodu. Viņš atzinīgi uzsita gleznotājam uz pleca un iesaucās:
— Tas, kolēģi, tev ir izdevies! Es tavu mālējumu izjūtu tik dzīvīgu, ka šķiet, ļaudis 110 turienes aizgājuši tikai pirms mirkļa. Kāds reālisms! Kāds izcils sociālistiskais reālisms!
Džīna un Ingus, neizrādīdami lielu interesi par fresku, piemetās uz kaktā sagāztajām koka stalažām.
Marvīns nostājās veca mākslas vērtētāja pozā, pa- klakšķināja ar mēli un uzslavēja:
— Malacis …
— Arkādijs, — vīrelis teica.
— Brīnišķīgi, Arkaša! Man viss ir pilnīgi skaidrs. Cilvēki ostā atgriezīsies, vai ne?
Uz gleznotāja kailās galvas izspiedās sviedru lāses. Viņš atrāva vajā ar krāsām notrieptā uzsvārča apkaklīti un, kā glābiņu meklēdams, paskatījās apkārt.
— Mieru, Arkaša, tikai mieru! — Marvīns teica. — Tev nav jābīstas, mēs esam godīgi ļaudis. Šitādu joku ar fresku esmu jau redzējis Konstantinopolē. Tiesa, tas attiecās uz citiem laikiem un arī lietas būtība bija cita, bet es zinu, ap ko viss grozās. Freskā var iekļūt iekšā, vai ne?
Arkādijs uzmeta sirmgalvim vajāta cilvēka skatienu, it kā lūgdamies žēlastību, un izmocīja:
— Jūs esat vēsturnieki?
— Es jau teicu, ka mēs esam godīgi cilvēki.
— Vēsturnieki mani medī jau sen, — vīrelis niknumā sažņaudza rokas dūrēs. — Viņi grib ieiet tur iekšā. Viņi grib gudrot savas sociāli ekonomiskās teorijas, pārvērst visu skaitļos un formulās, pētīt objektīvos cēloņus un sekas, ekonomiskos un politiskos priekšnoteikumus, rēķināt, par cik procentiem viens gads atšķiras no otra, taisīt tabulas un shēmas …
Ingus no stalažu dēļiem bija izveidojis kaut ko līdzīgu soliņam. Džīna sēdēja viņam uz ceļiem, un abi kaut ko mīlīgi bubināja. Te pie viņiem klusu pieslīdēja Bendžo un sāka kaut ko aizrautīgi stāstīt, ik pa brīdim uzmezdams piesardzīgu skatienu Marvīnam, kurš stāvēja ar muguru pret trijotni un klausījās oratorā.
— Nē, pagātne nav tāda! — Arkādijs piesarcis sauca, laikam aizmirsis, ka viņam nav darīšana ar vēsturniekiem. — Par tādu to esat pārvērtuši tieši jūs! Dzīvus cilvēkus saberzuši putekļos un sabēruši laboratorijas traukos. Jums vienalga, pēc kā tiecies viņu prāts, alkušas viņu sirdis. To visu jūs sabāžat savās mākslīgajās teorijās, pietiekami elastīgās, lai, tīksminādamies par savu varu un iespējām izrīkoties ar bijušo pēc patikas, jo jums pieder tagadne, melotu par pagātni un murgotu par nākotni. Un, ja arī tā nebūs tāda, kādu jūs izfantazējat, tad gan jau varēs atkal kaut ko pagrozīt, pašmaukt, līdz viss nostāsies jums vajadzīgajās vietās…
— Jā, jā, Arkaša, — Marvīns automātiski māja ar galvu un nemaz neredzēja, ka Bendžo, pametis meiteni un puisi, atgriežas pie freskas.
Ingus acis bija aizvērtas, seja norasojusi; šķita, viņā noris kāda mokoša cīņa. Džīna, piekļāvusies viņam, kaismi čukstēja:
— Nu vēlies taču, mīļais, vēlies — un es tev dejošu šo seno kašgariešu deju, kas tā radīta man, un tas, ko šie senie ļaudis ielikuši tajā, dus manī, vēlies tik — un es tev dejošu šo skurbinošo un kaislīgo, vājprātā dzenošo «lapsenes deju», un tu mani mīlēsi vēl vairāk, un uz pasaules citas mīlestības tev vairs nebūs, jo es kļūšu tava pasaule, vēlies tikai — un es dejošu, vēlies tikai, mīļotais…
Vēsturnieku nīdējs jau bija nonācis ekstāzē.
— Lūdzu jūs! — viņš raustīja Marvīnu aiz drēbēm. — Lūdzu, neapgāniet cilvēces jaunību, pasaules rītausmu, kad viss vēl bija tīrs un svēts! Nepieskarieties tam laikam, kad cilvēki vēl bija jauni un šķīsti, kad viņi vēl nezināja to, ko zinām mēs. Neaptraipiet to ar šodienas civilizācijas rokām, lai viņi mūsu prātos paliek tādi, kādi bijuši — brīvi un laimīgi…
— Stop, tu, murgotāj, neplēs man drēbes! — Marvīns piepeši atjēdzās, juzdams, ka viņā atmostas kritiskais prāts, un atgrūda Arkādiju. — Es neko netaisos apgānīt! Piemaksā — ir tad ne. Un visa tava koncepcija ir bezgala naiva. No kurienes tad visa tā šodiena radās, ja ne no taviem mīļotajiem hellēņiem?
Arkādijs apjucis raudzījās Marvīnā, gribēja ko iebilst, bet sirmgalvis ar sparīgu žestu viņu pārtrauca:
— Tu savu pateici, tagad ļauj man! Ja kaut kur ar cerībām var raudzīties, tad tā ir nākotne. Un zini, kāpēc? Tāpēc, ka vēl kaut kas nejēdzīgāks par to, kas ir, nevar vairs būt. Saka, muļķībai neesot robežas. Ir robeža. Jo tālāk seko idiotisms. Un arī tam ir robežas. Jo pastāv ārprāts. Un tikai tālāk par ārprātu vairs nav kur iet — tad vai nu nāk atjēgšanās, vai iestājas nāve…
— Baidos, ka ar savu filozofiju tu būsi dimbā, — Arkādijs sacīja ar vieglu zobgalības pieskaņu.
Marvīns sabijies apcirtās, un kā zibens izšāvās cauri smadzenēm: o, Džīna, o, zeltādainā, o, lunkanā un slaikā meitene ar sniegbaltajiem zobiem un sārtajām lūpām, medaino mēli un lapsenes vidukli, tu nodod mani!
Bendžo stāvēja kaktā, rokas sakrustojis uz krūtīm, un viltīgi smīnēja.
Džīna bija nometusies pie Ingus, uzlikusi galvu uz ceļiem, un puiša roka glāstīja viņas matus, bet zaļās acis kā apburtas raudzījās Hellādā.
— Ingu! — Marvīns iekliedzās. — Mums jāatrod Marks!
Džīna pietrūkās kājās un aizstājās puisim priekšā. Viņas tumšajās acīs dega spītība un apņēmība.
— Marvīn, — viņa stingri teica. — Tu vari meklēt, tu vari cīnīties! Nākotnei atšķirībā no pagātnes ir viena slikta īpašība — tā nav zināma. Katru mirkli kaut kas jauns, pastāvīgs nemiers, satraukums, mūžīga neziņa, vai ceļš, pa kuru ej, neizrādīsies strupceļš… Es esmu nogurusi. Un Ingus mani mīl. Mēs esam atraduši viens otru.
— Ko?! — Marvīnam izlauzās. — Tu gribi aiziet? Vai tu neapjēdz, ka esi radīta tam meklējumu ceļam, kuru eju es? Ka šis ceļš ir tava sūtība? Un tu vēl gribi pazudināt Ingu?! Tagad, kad viņš ieguvis pasionaritāti?
— Pietiks! — Džīna iešņācās, gatava cīnīties līdz galam. — Tu mani esi pārāk pieradinājis pie savas tukšās tarkšķēšanas, lai es to vairs ņemtu par pilnu. Mēs ar Ingu aizejam. Dodamies turp, kur valda miers, harmonija, mīlestība, kur vētra plosās vienīgi uz jūras, kur viss ir gaišs un tīrs, kur iespējams aiztiekties līdz ideālam — kaut vai pašiem priekš sevis.
— Tu, Grieķijas naivā kaza! — Marvīns sašutis iebrēcās. — Vai tu nesaproti, ka nekur un nekad nav bijis miera, ka viss atradies pastāvīgā kustībā, atrodas un atradīsies? Arī taviem hellēņiem nekādas harmonijas nav bijis, viņi ir dzīvojuši tādā pašā satraukumā, gaidās, nemierā, cerībās, šaubās, izmisumā, arī viņiem bijušas pazīstamas šķietamas bezizejas situācijas. Nekas tur nav bijis vienkāršāk. Un viņi tēpat atbildējuši par savu laiku, kā mums jāatbild par savējo, lai arī šie mani vārdi, Džīn, tev varbūt atkal šķiet kā tukša tarkšķēšana. Ingu, atjēdzies!
Marvīns metās pie Ingus, bet Bendžo, sirmgalvi sagrābis, iegrūda kaktā un pieteica laukā nenākt.
Džīna no jauna bija apskāvusi Ingu un kaut ko čukstēja viņam pie auss.
— Tātad tu domā, ka es tur atradīšu «spāres aci»? — Bendžo vaicāja gleznotājam, uzlasīdams no grīdas pindzeles.
— Apgalvot es nevaru. Taču jau Hērodots ir norādījis, ka liela daja grieķu gudrības aizgūta no Orienta,— Arkādijs atteica. — Par vienu gan esmu drošs — šeit «spāres aci» tu neatradīsi.
— Tev taisnība. Un visa hellēņu kultūra it kā liecināt liecina, ka viņi ir lietojuši «spāres acis». Kā gan citādi viņi mākslā kaut ko tik pilnīgu būtu varējuši radīt? Absolūtu nevar izzīst no pirksta, tas ir jāredz, lai to varētu attēlot.
— Protams.
— Ja Hellādā neveiksies, tad no turienes es ceļošu uz Orientu.
Arkādijs aizgāja pēc maisa, kurā varētu sabērt gleznošanas piederumus, un, atpakaļ nākdams, apstājās pie Marvīna.
— Visumā tu esi nekaitīgs kukainis, — viņš ar nožēlu teica. — Taviem vecajiem kauliem tik noderīga būtu karstā un dziedinošā Hellādas saule. Bet, ja esi nolēmis palikt, neko darīt. Iegaumē, freska atveras tikai vienu vienīgu reizi uz neilgu brīdi. Pēc tam tajā iekļūt vairs nevar nekad. Tev vēl ir mazdrusciņ laika pārdomām.
Marvīns neatbildēja.
Kad gleznotājs aizgāja, viņš no sava kakta klusu uzsauca:
— Ingu! Ko tu tur darīsi? Tu esi sava laika bērns, tu vari būt tikai te. Tas, ko viņi iecerējuši, ir bezjēdzība. Jā, pagātnē var nejauši nokļūt, taču pārvērst to par līdzekli, lai aizietu no šodienas …
Likās, ka Ingus sirmgalvi nedzird. Viņa zaļās acis raudzījās freskā.
— Džīn… — Marvīns sagrauzts teica un sakustējās, lai dotos pie viņas, taču Bendžo, kurš ar acs kaktiņu sirmgalvi uzmanīgi vēroja, padraudēja ar pirkstu — un Marvīns palika uz vietas.
Sirmgalvja izģindušais augums, noskrandušās drēbes un saules un vēja ārdētā seja, kurā bija tik daudz ciešanu, lika meitenes sirdij sažņaugties. Viņa apķērās Marvīnam ap kaklu.
— Pažēlo mani, mīļais, pažēlo! Ejam visi projām no šodienas! Tur mēs kļūsim laimīgi! Un laimīgs kļūsi tu … Es taču tevi mīlu!
Marvīnam acīs sariesās asaras.
Viņa jau negrib daudz, viņš domāja, viņa tikai salīgojusies pēc tīri sievietiskas laimes, bet nezina vienu — tā nav domāta viņai.
— Pasaulē ies arvien bēdīgāk, Džīn, — viņš izmocīja, — ja mēs to nemitīgi necentīsimies veidot labāku. Ingum un Markam jābūt kopā. Tikai tad viņi spēs tiekties pretī ideālam un šajā ceļā kaut ko sasniegt. Viņu pasionaritāte, pareizi ievirzīta, darīs brīnumus. Un tev jābūt ar viņiem, jāatbalsta, kad būs tik grūti, grūti…
— Apklusti! — Džīna spēji no viņa atrāvās. — Šī būs tā vienīgā reize, kad tev neizdosies sajaukt man prātu.
— Ja tev tāds būtu, — Marvīns teica, — tu nekad tā nerīkotos.
Pa viņa iekritušajiem, sarainajiem vaigiem kā sīkas pērlītes ritēja asaras un pazuda sirmajā bārdā.
Viņš paliks vientuļš, draugu nodots, disharmonijā ar maldīgu cerību, alkatības un melu pārņemto pasauli. Nevienam, izrādās, nav vajadzīgs tas, pēc kā viņš tiecies, katrs dzenas tikai pēc sava labuma — un uz cilvēci tam uzspļaut.
Te tuklais vīrelis īsi iekliedzās un pielēca kājās, apgāzdams kasti, uz kuras bija sēdējis.
Viņi izdzirda savādu sanoņu.
Mājās kalnu nogāzēs dega uguntiņas. Mākoņi mēness gaismā aizpeldēja kā milzu putni. Bija saklausāmas tālas balsis, smiekli, kaut arī cilvēki nebija redzami. Cipresēs iešalcās siltais un maigais Hellādas vējš un iedvesa sejās arī Džīnai, Ingum, Bendžo, Arkādijam un Marvīnam.
Piepeši Egejas jūra saviļņojās, un Pirejas ostā stāvošie kuģi nošūpojās viļņos, izsliedamies gaidās, nepiepildītu ilgu pārņemti, un visapkārt nedzirdami skanēja vārdi: tūlīt, tūlīt, vēl tikai mazliet, mazliet jāpaciešas …
Un te Marvīnam cauri vienā mirklī izšāvās gadu gadiem izciestais un pārdzīvotais, viņš pēkšņi sajutās drausmīgi vecs, un dvēseli sagrāba un neatturami vilināja tas, kas bija freskā. Tur taču patiešām gaidīja laime un miers pēc tik ilgiem, grūtiem un bīstamiem ceļojumiem. Kāpēc lai viņš nedrīkstētu reiz gūt mieru? Kāpēc viņam jāklīst kā nolādētam? Un Marvīns saprata, ka ne tikai viņa miesa, bet arī gars ir bez mēra noguris un alkst miera.
Sirmgalvis no kabatas izvilka mazu konjaka pudelīti, noskrūvēja vāciņu un saturu ietecināja rīklē.
— Fiksi, fiksi! — viņš iesaucās un, izlēcis no sava kakta, sāka komandēt:
- Bendžo, ieved zirgu un abus ēzelišus! Tu, Arkaša, savāc visus gleznošanas piederumus! Džīna, salasi lampas un reflektorus! Ingu, stiep uz Hellādu petrolejas kannu! Varbūt šie tur tādu degvielu nepazīst, varēsim izgāzt podus,
Bendžo ar Arkādiju neizpratnē saskatījās, paraustīja plecus un, ne vārda neteikdami, metās izpildīt sirmgalvja saprātīgos rīkojumus.
Džīna, priecīga par Marvīna lēmumu, dzēsa lampas un bāza maisā, bet viņš pats kā pele šaudījās pa šķūni, vākdams kopā visādus krāmus, jo labi saprata, ka Senajā Grieķijā tie varbūt nebūs nekādi krāmi.
Te Marvīnu pie pleca sagrāba Ingus. Viņa acīs bija neizpratne.
— Jūs gribat aiziet? — viņš sašutumā iesaucās.
— Tā nav tikai tava privilēģija! — Marvīns atcirta.
— Pēc visa tā, ko esat mācījis?!
— Skaidrs, puisīt! — Marvīns ieķērcās. — Tev gan labāk patiktu, ja es paliktu šeit, bet tu ar Džīnu būtu tur? Neuztraucies, gan es tev Atēnās viņas vietā sameklēšu citu, man blati ir visur.
Puisis nobālēja un sakoda zobus. Sejā iegūlās stingra apņēmība.
— Es palieku, Marvīn! — viņš teica.
— Un … Džīna?
Viņam taisnība, Ingus izmisis nodomāja, bet es nedrīkstu aiziet, es mīlu Džīnu, un varbūt tur viss ir skaisti, kuģi ar baltām burām, un, ja šī iespēja būtu radusies tad, kad mēs vēl tikai gājām uz stikla pili, es nedomādams būtu viņai sekojis, bet nu jau esmu cits, un, iespējams, ja satiktu sevi pilsētiņā pirms ceļojuma, mēs abi justos visai sveši, un savs kuģis ar baltajām burām man jāatrod tepat… Un Marks, Marks!
Marvīns nobrīnījās un, sakaunējies par savu spontāno ideju pārcelties uz Grieķiju, apjauta: šī pēkšņā vēlēšanās aizbēgt ir signāls, ka viņš sāk uzdot. Tad nodomāja: laika man nav atlicis daudz, jāpagūst visu ievirzīt pareizajās sliedēs, lai tas turpinātos arī pēc manis.
Vai nu vērts aprakstīt scēnu, ko sarīkoja Džīna Ingum, uzzinājusi, ka viņš izlēmis palikt! Viņa nekaunīgi spēlēja uz visu banku, jo labi saprata, ka nelaimīgais viņu mīl. Marvīns drošības dēļ nolīda atpakaļ savā kaktā, tomēr ari no turienes viņam nācās uzklausīt visu patiesību par sevi. Tādu viņš Džīnu vēl nebija redzējis.
Viņas tumšās acis zibēja, krūtis augstu cilājās, un meitene dusmās un izmisumā bija tik skaista, ka Marvīnam sirds žņaudzās žēlumā, ka tāda daile un kaisle grib pazust no šīs pasaules. Tomēr viņš tam īsti neticēja.
Ja Ingus izturēs, viņš domāja, tad Džīna paliks.
Bendžo un Arkādijs, nepievērsdami uzmanību notiekošajam, beidzot bija sastiepuši Grieķijā visu, kas vien bija ienesams, ievilkuši arī ēzelīšus un zirgu. Tuklais vīrelis iekāpa freskā un, apsēdies uz akmens, slaucīja sviedrus.
— Ingu… — Džīna lūdzās.
— Džīn.,, — Ingus skūpstīja meitenes seju un rokas.
— Es tev dejošu «lapsenes deju», mīļais, — caur asarām elsoja Džīna, pogādama vaļā blūzi, bet te iejaucās Bendžo:
— Strīdi šad un tad ir jauka lieta. To es zinu pēc savām diskusijām ar sievu. Bet es zinu tāpat, ka dažkārt tiem piemīt kaut kas no mūžības.
To pateicis, milzenis sakampa Ingu un stiepa uz fresku.
Marvīns iekliedzās un joza pie Eendžo, bet Ingum izdevās izlocīties no milža tvēriena.
— Bēdz, Ingu! — Marvīns sauca, bet Bendžo ar Džīnu metās puisim pakaļ.
— Bendžo! — Arkādijs pēkšņi iekliedzās. — Nāc ātrāk iekšā Grieķijā! Tā veras ciet!
— Tūlīt! — Bendžo atrēca, ar plati ieplestām rokām dzīdams Ingu kaktā.
— Trakais, tu netiksi iekšā! — Arkādijs izbailēs iespiedzās un meta Bendžo ar otu, kliegdams: — «Spāres acs», «spāres acs»!
, Efekts bija kā no starta pistoles šāviena. Bendžo mirklī cirtās atpakaļ un ieklupa Grieķijā. Acīmredzot viņš to paguva izdarīt pēdējā brīdī, jo freskā kaut kas nostrinkšķēja.
Milzenis vīstīja pret Marvīnu spalvainās dūres.
— Tu, riebekli! Tu esi tas, kas visus sakūda, visur jaucas iekšā, visapkārt sēj nemieru! Tikai tādu dēļ kā tu cilvēkiem uz pasaules nav dzīves! 2ēl, ka. es tev ne- pārspiedu os osciloris, vecais mērkaķi!
Marvīns nosmējās un pagrozīja pirkstu pie deniņiem.
Bendžo paķēra akmeni un svieda, taču par vēlu. Freska jau bija gandrīz pārklājusies it kā ar plānu ledus kārtiņu — un akmens nokrita turpat atpakaj Senajā Grieķijā.
Bendžo un Arkādijs aizsojoja lejup pa kalnaino, cipresēm un krūmiem noaugušo ceļu, kas veda uz Pirejas ostu, un nopakaļ rāmi rikšoja zirgs un abi ēzelīši.
Marvīns jutās iztukšots, un, apjēdzis, ka abi brīvmākslinieki nozaguši visus lopiņus un piedevām arī seglu somas, kurās viena otra blašķe vēl bija pilna, viņš vairs nespēja ne ārdīties, ne pat vienkārši izlamāties.
Noskrandušais, izmocītais sirmgalvis tikai stāvēja un klusēdams skatījās. Pie viņa pienāca Ingus. Puisim asiņoja sasistā lūpa, pelēkais džemperis sānos bija ieplēsts.
Nelaimīgā Džīna pieglaudās Marvīnam. Sirmgalvis mierinādams noglāstīja viņai galvu.
— Ir jau labi, vecenīti Raibi mums te gājis, tomēr esam izturējuši un kaut kā pāri tikuši. Esam bijuši gan draņķi, gan ļoti labi, bet lai nu paliek…
Un ceļotāji raudzījās laimīgajā Hellādā, kas gaidīja ataustam saulainu rītu, skatījās tīrajā un skaidrajā zemē, kurā cilvēki un dievi, kā stāsta, dzīvojuši līdzās, un sejās viņiem vēl dvesa no tāliem, nezināmiem krastiem atlidojis maigais un spirgtais vējš.
Resnais gleznotājs un Bendžo nozuda aiz ceļa pagrieziena, un Senā Grieķija pārvērtās rupjos otas triepienos uz grubuļainās šķūņa sienas.
Ingus pacēla no seglu somas izkritušo «Becher Liqueur» blašķi.
— Nu mums vajadzētu par godu Grieķijai uzdejot sirtaki, — Marvīns teica un noskrūvēja pudelei korķi. — Ērtības labad derētu pārliet manā alumīnija blašķē, bet arī to viņi ir nozaguši kopā ar visu. Mēs esam apzagti, mīļie bērni, esam pliki un nabagi. Priekšā ir tikai ceļš.