— Nē, vienkārši palēnināt fizikas attīstību.
Rapaports man pārmeta, ka es, pats to neapzinādamies, sludinot freidismu. Kā puritāniskas dzimtas pēctecis es — pēc viņa vārdiem — projicējot uz visu pasauli pats savus aizspriedumus. Būtībā es neesot atbrīvojies no aizsprieduma visu skatīt Grēkā krišanas un Atpestīšanas kategorijās. Tā kā es visus Zemes iemītniekus uzskatot par grēkā kritušiem, tad Atpestīšanu es attiecinot uz visu Galaktiku. Mans lāsts iegrūžot peklē visus cilvēkus, tomēr neskarot Sūtītājus, jo tie paliekot pilnīgi bez vainas, īsts labestības paraugs. Taču tieši šeit slēpjoties mana kļūda. Mēs nevarot domāt par tiem, iepriekš neizvirzot «solidaritātes sliekšņa» jēdzienu. Katra doma tie
coties aizvien universālāku vispārinājumu virzienā, un gluži pareizi, jo tas sakrītot ar paša Kosmosa likumsakarībām: tikai ar atbilstoši izdarītiem vispārinājumiem esot iespējams apgūt parādības aizvien plašākā apjomā.
Evolūcijas izpratne jeb tā fakta apzināšanās, ka dvēsele rodas homeostatiskās, pret entropijas plūsmu virzītās «kalnā kāpšanas» rezultātā, ļauj mums solidarizēties ar visu sažuburoto evolūcijas koku, kurš radījis saprātīgu būtni. Bet šajā solidaritātē nav iespējams ietvert visus evolūcijas koka atzarojumus, jo «augstākām» būtnēm neizbēgami jābarojas ar «zemākajām». Kaut kur šeit novelkama solidaritātes robeža. Uz Zemes neviens un nekad nav to iezīmējis zemāk par šķirtni, kurā augu valsts atdalās no dzīvniekiem. Instrumentālajā praksē par solidaritātes robežās iekļautiem nevar atzīt arī, piemēram, kukaiņus. Ja mēs uzzinātu, ka signāli no Kosmosa kaut kādu iemeslu pēc prasa skudru iznīcināšanu uz Zemes, tad mēs, bez šaubām, atzītu, ka ir «vērts» ziedot skudras. Bet vai nebūtu iespējams, ka mēs uz sava pašreizējā attīstības līmeņa Kādam esam tikai skudras. No šo būtņu viedokļa solidaritātes līmenī nebūtu obligāti jāiekļauj arī tādas planetāras amēbas kā mūs. Bet varētu arī būt, ka viņi vadītos no racionāliem apsvērumiem. Varbūt viņiem zināms, ka saskaņā ar galaktisko statistiku uz Zemes pastāvošais psihozoiķa tips jau iepriekš lemts tehnoevolū- cijas nežēlastībai, tāpēc arī nekas baismīgs nebūtu papildu draudi mūsu eksistencei, jo tā kā tā, «pēc visa spriežot, no mums nekas neiznāks».
369
Šīs apstāvēšanas nakts sarunas gaidāmā eksperimenta priekšvakarā es šeit sniedzu ne jau kā hronoloģisku pierakstu, jo es to tik skaidri neatceros un nezinu pat, kad Rapaports man pastāstīja vienu no saviem piedzīvojumiem Eiropā, — to pašu, par kuru
24 - 1215
es jau agrāk runāju. Šķiet, tas notika toreiz, kad mēs jau beidzām pārspriest jautājumu par ģenerāļiem, bet vēl nebijām sākuši meklēt tuvojošās epiloga dzi- nējatsperi. Bet tad es viņam sacīju kaut ko aptuveni šādu:
— Doktor Rapaport, jūs esat vēl nelabojamāks par mani. Jūs iztēlojaties Sūtītājus kā «augstāko rasi», kura solidarizējas tikai ar Galaktikas «augstākajām formām». Bet kāpēc tad viņi cenšas izplatīt bioģe- nēzi? Kāpēc viņiem sēt dzīvību, ja iespējams realizēt ekspansijas politiku un planētu kolonizāciju? Vienkārši mēs abi savos prātojumos nespējam izrauties no mums pieejamo jēdzienu loka. Varbūt jums ir taisnība tajā ziņā, ka es meklēju mūsu posta cēloņus uz Zemes, tāpēc ka attiecīgi esmu audzināts kopš bērnības. Tikai es «cilvēku vainas» vietā lieku stohastisku procesu, kurš iedzinis mūs strupceļā. Bet jūs, bēglis no tādas zemes, kur tika apslepkavoti nevainīgi cilvēki, pārāk spilgti apzināties savu nevainību iznīcības priekšā un tāpēc lokalizējat katastrofas cēloņus ļ citur — Sūtītāju vidē. Raugi, tas notiek ne jau pēc mūsu vēlēšanās — mūsu vietā to izlēmuši viņi. Tā aizvien beidzas katrs transcendentālu pārspriedumu mēģinājums. Mums nepieciešams laiks, kura mūsu rīcība vairs nebūs.
Es allaž tiku atkārtojis: ja atrastos pietiekami gudra valdība, kas censtos no šā bezdibeņa izvilkt visu cilvēci, ne tikai savējos, tad galu galā mēs varbūt spētu izglābties. Taču federālā budžeta līdzekļi vienmēr atradās tikai «jaunu ieroču» meklētājiem. Kad es politiķiem nopūlējos ieskaidrot, ka nepieciešams izstrādāt antropoloģisku «triecienprogrammu» un radīt mašīnas socioevolucionāro procesu modelēšanai par tādām pašām summām, kādas tiek iztērētas raķetēm un antiraķetēm, viņi tikai smīnēja un raustīja plecus. Neviens šo priekšlikumu neuzņēma
nopietni, un es varu augstākais izjust to rūgto gandarījumu, ka man bijusi taisnība. Vispirms vajadzēja izpētīt cilvēku, šeit slēpās visas prioritātes iespējas. Taču mēs tq nedarījām, un tā, kas mums par viņu zināms, ir pārāk maz —• beidzot atzīsim šo patiesību. īgnoramus et ignorabimus [39] , jo mums jau vairs nav laika.
Lādzīgais Rapaports vairs nemēģināja iebilst. Viņš mani — jau krietni ieskurbušu — pavadīja uz manu istabu.
Šķiroties viņš teica: «Neņemiet to visu pārlieku pie sirds, Hogart. Arī bez jums viss būtu beidzies tikpat ļauni.»
14.
Donalds bija izplānojis eksperimentus veselai nedēļai uz priekšu, pa četri katru dienu. Tas bija iespēju maksimums, ko pieļāva provizoriski iekārtotā aparatūra. Katra eksperimenta gaitā tā daļēji tika sapostīta, un to vajadzēja remontēt. Darbi veicās gausi, jo vajadzēja strādāt aizsargtērpos ieģērbtiem ar radioaktīvai iedarbei pakļautu materiālu. Mēs sākām tūlīt pēc «bēru mielasta» — patiesībā visu darīja viņš, bet es biju tikai novērotājs. Mums jau bija zināms, ka ciemiņi no «Rēgu Balss» jeb Kontr- projekta ieradīsies pie mums pēc astoņām dienām. Donaldam vajadzēja sākt agri no rīta, jo viņš gribēja, lai darbinieki, kuri veica šķietamos pētījumus, ar savu kanonādi kamuflētu neizbēgamos eksploziju dārdus, bet, tā kā viss bija sagatavots jau vēlu vakarā (tieši tajā laikā, kad es skaitļošanas centrā nopūlējos ar globālās bojā ejas neskaitāmajiem variantiem), tad viņš pasteidzās.
Būtībā tagad jau bija alga viena, kad Inijs, bet pēc viņa — mūsu lielie aizbildņi visu uzzinās. Pēc Rapaporta aiziešanas es iegrimu smagā miegā, taču vairākkārt uztrūkos, jo man likās, ka dzirdu sprādzienus, tomēr tie bija maldi. Celtņu betons bija kādreiz aplēsts ne tikai tādām vien eksplozijām. Četros no rīta, juzdamies kā Lācars, ar sāpošiem kauliem izrausos no gultas un, nespēdams vairs ilgāk uzturēties istabā, nospriedu pārvilkt svītru visiem atlikušajiem «konspirācijas» apsvērumiem un aiziet uz laboratoriju. Tā nebija norunāts, taču es vienkārši nevarēju ticēt, ka Protero tagad, kad viņam viss bija gatavs, varētu mierīgi gulēt. Es nebiju kļūdījies: arī viņa nervu izturībai bija savas robežas.
Apskalojis seju ar vēsu ūdeni, izgāju. Gaiteņa galā, iedams garām Inija durvīm, es pamanīju gaismu un neviļus klusināju soļus. Atskārtis, cik maz jēgas bija tādai rīcībai, es greizi pavīpsnāju, juzdams, ka sejas āda man izstiepjas kā stīvi izmiecēta, tik sveša tā man likās, un noskrēju lejup pa kāpnēm, liftu neizmantodams.
Nekad tik agrā rīta stundā vēl nebiju izgājis no viesnīcas; pirmajā stāvā ugunis bija nodzēstas, un laiku pa laikam es uzdūros visgarām novietotajiem atzveltņu krēsliem; laukā mirdzēja pilns mēness, taču betona bluķis ieejas priekšā neļāva tā gaismai iespīdēt telpā. Toties iela izskatījās draudīga, bet varbūt man tikai tā likās. Virs administrācijas celtnes kvēloja rubīnsarkanas spuldzes, kas brīdināja lidmašīnas, citādi vienīgi dažos ielu krustojumos dega laternas. Fiziķu grupas celtne bija tumša un šķita kā izmirusi, taču es ceļu turp labi atcerējos un pa puspievērtajām durvīm nokļuvu līdz galvenajam ceham. Tūlīt sapratu, ka viss jau beidzies, jo brīdinājuma zīmes, kas invertoru darba laikā kvēloja sarkani, bija tumšas. Cehā valdīja puskrēsla; milzīgais invertora gredzens vērta to līdzīgu fabrikas vai kuģa mašīntelpai; vadības pultīs vēl margoja signalizācijas uguntiņas, taču pie kameras neviena nebija. Es zināju, kur Donalds meklējams; pa šauru eju starp daudzas tonnas smagu elektromagnētu tinumiem nokļuvu līdz mazai iekštelpai — tur atradās neliela istabiņa, drīzāk būris, kur Protero uzglabāja visus protokolus, filmas un piezīmes, un šeit es patiesi pamanīju gaismu. Mani ieraudzījis, Protero pietrūkās kājās. Pie viņa bija vēl Makhills. Bez jebkāda ievada Protero man pasniedza apskricelētas lapiņas.
Es. neapzinājos, kādā stāvoklī esmu, un atjēdzos tikai tad, kad nevarēju izlasīt man tik labi pazīstamās zīmes un kā apmāts stulbi vēros skaitļu virtenēs, pūlēdamies sakopot domas. Kad beidzot četrkārtējas eksperimentu sērijas koordinātu nozīme nonāca līdz manai apziņai, jutu, ka ceļgali man saļogās.
Pie sienas stāvēja ķeblītis, es apsēdos uz tā un vēlreiz, tagad jau lēnāk un vērīgāk, pārlūkoju visus rezultātus. Pēkšņi papīra lapas manā rokā apmiglojās un kaut kas it kā aizsedza man acis. Taču šis vājuma mirklis ilga tikai dažas sekundes. Kad tas pārgāja, visu augumu man klāja salti, lipīgi sviedri. Donalds beidzot ievēroja, ka ar mani notiek kaut kas savāds, taču es paskaidroju viņam, ka jūtos jau labi.
Viņš gribēja atņemt man lapiņas, bet es neļāvu. Tās man vēl bija vajadzīgas. Izrādījās — jo lielāka enerģija, jo mazāka ir sprādziena lokalizācijas precizitāte. Lai gan ar četriem eksperimentiem nepietika rezultātu statistiskai apstrādei, noteikta likumsakarība dūrās acīs. Pēc visa spriežot, sprādziena spēkam pārsniedzot mikrotonnu (mēs jau veikli operējām ar kodolieroču balistikas vienībām), izkliede līdzinājās pusei attāluma starp vietu, kur detonējis lādiņš, un mērķi. Pietiktu vēl ar trim vai augstākais četriem eksperimentiem, lai to precizētu, lai kļūtu skaidrs, ka Ekstranš kā ierocis nekam nederēja. Bet es vairs par to nešaubījos, jo tagad neparasti precīzi atcerējos visus iepriekšējos rezultātus un manu cīniņu ar feno- menoloģiskās teorijas formulām. Acu priekšā iezīmējās neticami vienkārša attiecība, kurā izpaudās problēmas kopatrisinājums — tas bija visvienkāršākais indeterminisma principa piemērojums Ekstranam: jo lielāka enerģija, jo mazāka efekta fokusējuma precizitāte, un otrādi, jo mazāka enerģija, jo lielāka ir tā centrējuma iespēja. Attālumos aptuveni kilometra robežās efektu varēja centrēt apmēram vienā kvadrātmetrā, ja eksplodēja tikai nedaudzi atomi, bet tas nedeva nekādu iedarbes jaudu, nekādu iznīcinošu spēku, gluži neko.
Paceļot acis augšup, sapratu, ka Donaldam zināms tas pats, kas man. Mums pietika apmainīties ar dažiem vārdiem. Tomēr pastāvēja vēl viens kavēklis: tālākie eksperimenti, par vienu pakāpi paaugstinot enerģijas jaudu, lai galīgi noteiktu Ekstrana turpmāko likteni, varēja jau kļūt bīstami, jo nebija iespējams kaut cik noteiktāk paredzēt vietu, kur īsti atbrīvosies enerģija, kā arī tās gluži neparedzamās novirzes, un tas apdraudēja jau pašus eksperimentētājus. Bija nepieciešams speciāls poligons, kaut kas līdzīgs tuksnesim…, kā arī no tālienes vadāma aparatūra. Arī par to Donalds jau bija padomājis. Sēdēdami zem kailas, apputējušas spuldzes, mēs īsu brīdi apspriedāmies, Makhills visu šo laiku nebilda ne vārda. Man likās, ka viņš ir ne tik daudz satraukts, cik vīlies, bet varbūt, tā domājot, es viņam nodaru pārestību.
Vēlreiz visu jo rūpīgi pārspriedām; galva man tagad bija tik skaidra, ka es tūlīt uzmetu savstarpējo atkarību skici, izdarīdams pat ekstrapolāciju uz lielākas jaudas, vairāku kilotonnu spēcīgiem lādiņiem, bet pēc tam atgriezeniski — uz iepriekšējiem rezultātiem. Sakritība sniedzās līdz trim zīmēm aiz komata. Donalds palūkojās pulkstenī. Tas rādīja jau uz pieciem. Viņš parāva galveno slēdzi, atvienodams strāvu no visiem agregātiem, un mēs reizē izgājām no laboratorijas. Arā bija jau diena. Gaiss bija salts kā ledus kristāls. Makhills aizgāja, bet mēs vēl brīdi pakavējāmies pie ieejas viesnīcā. Visapkārt pletās tāds ireāls tukšums un klusums, it kā pasaule būtu, izmirusi un bez mums neviena vairs nebūtu starp dzīvajiem; to iedomādamies, es nodrebēju — bet tagad tas jau bija tikai uz pagātni pavērstas atmiņas_ reflekss. Man gribējās Donaldam pasacīt kaut ko tādu, kas definitīvi visam pieliktu punktu un paustu manu prieku un atvieglojumu, bet pēkšņi samanīju, ka nemaz to neizjūtu. Jutos tikai iztukšots, drausmīgi pārguris, vienaldzīgs, it kā nekam vairs nevajadzētu notikt un nekas nevarētu atgadīties. Nezinu, vai Donaldam bija tāda pati sajūta. Tad paspiedām viens otram roku, lai gan parasti to nemēdzām darīt, un izšķīrāmies. Ja kāds otram uzbrūk ar dunci, bet ta asmenis noslīd pa neredzamām, zem uzvalka apslēptām bruņām, tad tas nav uzskatāms par neveiksmīga uzbrucēja nopelnu.
15.
Ziņojumu par Ekstrana efektu mēs nolēmām Zinātniskajai Padomei sniegt tikai pēc trim dienām, jo bija vajadzīgs drusku laika, lai pienācīgi sistematizētu rezultātus un uzrakstītu sīkākus novērojumu protokolus, kā arī palielinātu fotouzņēmumus. Bet jau nākamās dienas pēcpusdienā es aizgāju pie Aivora. Viņš visu teikto uzņēma apbrīnojami mierīgi; es viņa nosvērtību nebiju pietiekami novērtējis. Visvairāk viņu aizvainoja tas, ka mēs līdz pašam pēdējam brīdim visu bijām noklusējuši. Es daudz runāju par šo tematu, it kā mēs būtu apmainījušies vietām, salīdzinot ar to situāciju, kāda bija radusies pēc manas ierašanās apmetnē — toreiz viņš visiem spēkiem nopūlējās «iztulkot» man iemeslus, kāpēc es agrāk nebiju ticis uzaicināts. Bet šoreiz runa bija par kaut ko nesalīdzināmi svarīgāku.
Es mēģināju saldināt rūgto biķeri ar visvisādiem argumentiem, taču Aivors tikai kaut ko noburkšķēja. Viņš ilgi jutās aizvainots, un tas bija gluži saprotams, lai gan galu galā, šķiet, atzina, ka mums taisnība. Donalds tajā pašā laikā tāpat privātā kārtā informēja Dillu, tā ka vienīgais cilvēks, kurš visu uzzināja tikai sēdē, bija Vilhelms Inijs. Lai gan es viņu necietu, tomēr man vajadzēja apbrīnot šā cilvēka pašsavaldīšanos, jo Donalda ziņojuma laikā viņš ne aci nepamirkšķināja. Es visu laiku viņu vēroju. Šis cilvēks bija dzimis politiķis, lai gan ne diplomāta amatam, jo diplomāts nedrīkst pārāk ilgi atcerēties ļauno, bet Inijs gandrīz veselu gadu pēc šīs sēdes, kad Projekta darbi jau bija pārtraukti, ar trešās personas — kāda avīžnieka — starpniecību piegādāja presei informāciju, kur centrālajā vietā figurēja mana un Donalda akcija, turklāt visai īpatnēji apgaismota un komentēta. Ja viņš tā_ nerīkotos, šis gadījums vispār nebūtu uzpeldējis tādā sensacionālā veidā, kas vairākas augsti situētas personas, ieskaitot Rašu un Makmahonu, piespieda mani un Donaldu ņemt savā aizstāvībā.
Kā lasītājs par to jau varējis pārliecināties, ja mēs kaut kādā ziņā bijām vainīgi, tad tikai konsekvences trūkumā, jo mūsu slepenajam darbam galu galā šā vai tā vajadzēja nokļūt starp Projekta oficiālajiem dzirnakmeņiem. Bet tagad viss tika iztēlots kā ļaunprātīga kaitniecība nekrietnos nolūkos kavēt Projekta darbus, jo mēs, lūk, neesot tūlīt griezušies pie kompetentiem ļaudīm (tas nozīmē — pie Armijas kodolieroču balistiķiem), bet mājamatnieciskiem līdzekļiem mazos mērogos tik ilgi skrubinājušies, līdz ar to dodami «otrai pusei» izdevību rnūs apsteigt un gala rezultātā sagatavoties uzbrukumam, kas mums draudēja ar iznīcību.
Es aizsteidzos tālu priekšā notikumiem tāpēc, lai parādītu, ka Inijs nebija tik nevainīgs, kā izskatījās. Mūsu slavenās sēdes laikā viņš sev atļāvās vienīgi vairāk reižu caur acenēm pablenzt uz Beiloinu, kuru viņš neapšaubāmi turēja aizdomās par līdzdalību mūsu sazvērestībā; lai "gan mēs visiem spēkiem pūlējāmies savu pagaidu ziņojumu formulēt tā, ka slepenība, kādā mēs veicām savu darbu, izskatītos nosacīta ar pašas metodikas prasībām un bažām par to, ka rezultāti varētu izrādīties negatīvi (par «pozitīvu» mēs, protams, šeit apzīmējām to, no ka visvairāk baidījāmies), Iniju šī taisnošanās nespēja maldināt ne uz mirkli.
Pēc tam izraisījās diskusija, kuras laikā Dilis nāca ar diezgan negaidītu apgalvojumu, ka Ekstrana realizācija būtu varējusi nest pasaulei mieru, nevis iznīcību, jo tā taču nozīmētu, ka spēku zaudējis EW (earlij warning, savlaicīga brīdinājuma) princips, saskaņā ar kuru starpkontinentālo raķešu palaišanas brīdi no šo raķešu parādīšanās zemorbitālā lidojuma augstākajos punktos uz aizsardzības radiolokatoru ekrāniem atdala zināms laika intervāls. Bet ierocis, kurš zemeslodes diametra garumam līdzīgā attālumā atrodošos mērķi sasniedz ar gaismas ātrumu, nedod «savlaicīga brīdinājuma» iespēju, un tāpēc abas puses tiktu nostādītas tādā situācijā, kādā atrodas divi cilvēki, kuri viens otram pielikuši revolveri pie deniņiem. Tas varētu novest pie atbruņošanās globālā mērogā. Taču šāda «triecienterapija», kā viņam atbildēja Donalds, varētu beigties arī gluži citādi.
Beiloins visu šo laiku juta sev pievērstu Inija aizdomīgo skatienu, un drīz vien sākās tas definitīvais Padomes sabrukums, kurš nebija vairs ne saklīsterē- jams, ne salāpāms līdz pat Projekta pastāvēšanas pēdējām dienām. Inijs nemaz vairs nepūlējās saglabāt šķietamību, it kā viņš būtu tikai kaut kas līdzīgs neitrālam Pentagona pilnvarotam sūtnim vai novērotājam, un šī nostājas maiņa izpaudās dažādi, taču aizvien mums nepatīkamā veidā. Tā, piemēram, Armijas kodolieroču un balistikas speciālistu iebrukums, kurš sākās divdesmit četras stundas pēc šīs sēdes, noritēja jau pilnā sparā, līdzinādamies ienaidnieka teritorijas okupācijai (helikopteri atlidoja kā siseņu bari), un tikai tad Inijs par šo pasākumu pa telefonu paziņoja Beiloinam. Reizē ar to agrāk paredzētā Kontrprojekta darbinieku ierašanās tika atlikta. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka Armijas kodolieroču speciālisti, kurus es nekad netiku uzskatījis par zinātniekiem nevienā no šā vārda nozīmēm, ar poligona mērogā izdarītiem mēģinājumiem tikai apstiprinās mūsu rezultātus, taču tas veids, kādā mums tika atņemti visi dati, pievākta aparatūra, filmas un protokoli, laupīja man pēdējās ilūzijas, ja tādas vispār vēl pastāvēja.
Donalds, kuru tikai it kā aiz žēlastības vēl ielaida viņa paša laboratorijā, visu pacieta filozofiskā mierā un pat skaidroja man, ka citādi taču nemaz nevarot būt, un, ja arī būtu, tad neskarta paliktu vienīgi ārējās pieklājības čaula, kas neko negrozītu. Līdzīga izrīcība neesot nekas cits kā pasaules pašreizējās situācijas loģiska konsekvence… un tā tālāk. Zināmā mērā viņam bija taisnība, taču indivīdam, kurš ieradās pie manis agrā rīta stundā (es vēl gulēju) un palūdza visas aplēses, es pavaicāju, vai viņam ir kratīšanas orderis un vai viņš atnācis mani apcietināt. Tas viņu mazliet atvēsināja, un es varēju vismaz iztīrīt zobus, noskūties un apģērbties, kamēr viņš uzkavējās gaitenī. Tā, protams, no manas puses bija pilnīga bezspēka izpausme. Es varēju sevi mierināt tikai ar to, ka patiesībā man jāpriecājas, jo kā gan es justos tad, ja vajadzētu izsniegt aplēses, kas pavēstītu finis terrarum[40].
Mēs laiski rāpojām pa apmetni kā mušas, kamēr Armija no debesīm lejup gāza savus dzīvos spēkus un ierīces, kam, likās, nebūs gala; šī operācija, bez šaubām, nebija improvizēta pēdējā brīdī, bet gan kaut kāda pasākuma ietvaros sagatavota jau agrāk, jo iepriekš taču nebija zināms, kāds būs Projekta iznākums. Viņiem pietika ar trim nedēļām, lai uzsāktu mikrotonnu lielas jaudas sprādzienu sēriju; nekādu pārsteigumu man nesagādāja tas, ka mēs par rezultātiem pat netikām informēti un uzzinājām vienīgi to, ko, ar mūsu ļaudīm sastopoties, izpļāpāja viņu zemākais tehniskais personāls. Taču ja vēja virziens bija labvēlīgs, tad visā apmetnē bija dzirdami eksploziju dārdi. Tā kā tie, bumbu jaudas mērogā vērtējot, bija pavāji, tad radioaktīvo nokrišņu praktiski tikpat kā nebija. Netika pat pielietoti nekādi speciāli aizsardzības līdzekļi. Neviens pie mums vairs nevienā jautājumā negriezās — mūs ignorēja tik pilnīgi, it kā mēs vispār nemaz vairs neeksistētu. Rapaports teica — tas notiekot tāpēc, ka mēs ar Donaldu nebijām ievērojuši spēles noteikumus. Varēja jau būt. Inijs bieži vien nozuda augas dienas, virsskaņas ātrumā kursēdams starp Vašingtonu, mūsu apmetni un poligonu.
Decembra pirmajās dienās, kad sākās vētras, instalāciju tuksnesī demontēja un iesaiņoja, līdz kādu dienu četrpadsmittonnīgie helikopteri — celtņi, pasažieru pārvadāšanai paredzētie un visi pārējie tikpat pēkšņi un negaidot pacēlās gaisā, kā bija ieradušies. Armija no mums aizvācās, aizvezdama sev līdzi, liekas, cilvēku piecpadsmit no zinātniski tehniskā personāla, kuri, kā es pa ausu galam dzirdēju, pēdējā izmēģinājuma laikā, uzspridzinot vienai trotila kilo- tonnai ekvivalentu lādiņu, bija cietuši no radioaktīvā starojuma.
Pēc tam, it kā mēs līdzīgi dusošai princesei būtu pamodināti no burvju miega, apmetnē sākās dzīva rosība un īsā laika sprīdī norisinājās daudz svarīgu notikumu. Beiloins iesniedza atlūgumos, mēs abi ar Protero pieprasījām, lai mūs uzskata par aizgājušiem no Projekta, Rapaports — liekas, gan ne visai labprāt un vadīdamies tikai no solidaritātes jūtām — izdarīja to pašu. Vienīgi Dilis nepiedalījās nekādās manifestācijās, bet, gluži otrādi, zobgalīgi ieteica, lai mēs ar plakātiem staigātu pa apmetni, izbrēkdami attiecīgus saukļus — tik nenopietna viņam likās mūsu izrīcība. Nevaru noliegt, ka zināmā mērā viņam bija taisnība.
Mūsu dumpīgo četrinieku nekavējoties izsauca uz Vašingtonu, un tur ar mums runājās gan ar katru atsevišķi, gan ar visiem reizē; bez Raša, Makmahona un mūsu ģenerāļa (ar kuru es tikai tagad personiski iepazinos) piedalījās vēl arī prezidenta padomnieki zinātnes jautājumos, un izrādījās, ka mūsu tālāka līdzdarbība Projektā ir vienkārši nepieciešama. Beiloins, būdams diplomāts un politiķis, vienā no apspriedēm paziņoja — ja Inijam veltīta pilnīga uzticība, bet viņam pašam kā Projekta vadītājam — tikai tās ceturtdaļa, tad lai Inijs tagad arī sameklē labākus darbiniekus un pats visu vada. Tā kā līdzīgi izteikumi tika bieži izsacīti, pret mums izturējās kā pret gražīgiem un izlutinātiem, taču mīlamiem bērniem. Nezinu, kā jutās citi, bet man Projekts jau patiesi bija apriebies līdz kaklam.
Kādu vakaru pie manis viesnīcas istabā ieradās Beiloins, kurš tajā dienā bija ticies ar Rašu privāti, zem četrām acīm, un izskaidroja man iemeslus, kāpēc mūs tik neatlaidīgi pūlas pierunāt. Zinātniskie padomnieki bija nosprieduši, ka Ekstrans sākušos eksperimentu sērijā varētu būt tikai nejaušība un tieši šeit meklējama atslēga turpmākiem auglīgiem pētījumiem, kuri tagad jau kļuvuši par mūsu raison d'etre[41], valstisku nepieciešamību, dzīvības un nāves jautājumu. Lai gan es šos prātojumus uzskatīju par bezjēdzīgiem, taču apdomājies nonācu pie secinājuma, ka mēs varētu arī atgriezties, ja tikai administrācija izpildīs noteikumus, kurus mēs tagad kopīgi ar Beiloinu ņēmāmies formulēt. Es skaidri apzinājos, ka, ja darbi turpināsies bez manis, tad nekad rreatgūšu mieru un nespēšu atgriezties pie savas tīrās, neaptraipītās matemātikas. Pieņēmums, ka Sūtītāji zvaigžņu kodā ieviesuši drošības garantiju, dibinājās tikai uz ticību, un to nevarēja uzskatīt par pilnīgi drošu zinātnisku atziņu. Beiloinam gan es to paskaidroju lakoniskāk: lai piepildās Paskāla izteiciens par trauslo meldra stiebru. Ja arī mēs nespēsim neko novērst, tad vismaz viss notiekošais būs mums zināms.
Visi četri, kopīgi apspriedušies, mēs izdibinājām arī, kāpēc Projekts nav atdots Armijai. Tā savām vajadzībām bija izaudzinājusi sevišķu zinātnieku paveidu — paklausīgi izdresētus cilvēkus, kuri izpildīja viņiem dotos uzdevumus un patstāvīgi spēja rīkoties vienīgi viņiem iepriekš nospraustās robežās. Ja viņi zināja, no kurienes sākot un cik tālu aizejot, drīkst ko darīt, tad tas tika paveikts visai efektīvi. Bet kosmiskās civilizācijas, to rīcības motīvi, dzīvību veicinošais signāla efekts, saikne starp šo efektu un tā saturu — tas viss viņiem bija kaut kas melnajai maģijai līdzīgs. — Tiesa, gan arī mums, — kā aizvien ļauni piezīmēja Rapaports. Galu galā mēs piekritām strādāt tālāk. Mūsu noteikumus pieņēma. Tieslietu doktors Vilhelms Inijs pazuda no Projekta (tas bija viens no mūsu noteikumiem), un viņu aizstāja cits civilists — misters Hjūss Fentons. Tādā veidā mēs bijām apmainījuši mietu pret sietu. Mums paredzētais budžets tika palielināts, Kontrprojekta darbinieki (arī šo faktu mēs draudīgi novicinājām mazliet apmulsušajiem varas vīriem zem deguna) tika iekļauti mūsu grupās, pats Kontrprojekts it kā mitējās eksistēt (patiesībā tā nevarētu sacīt, jo oficiāli tas nekad nebija pastāvējis). Izšķendējušies, izspriedelējušies, uzstādījuši noteikumus, kurus skrupulozi vajadzēja izpildīt, mēs atgriezāmies «mājās» — tuksnesī, un tā pēc Jaungada sākās atkal kārtējais, pēdējais BnD darbu posms.
16,
Tā nu viss atkal iegriezās vecajās sliedēs — tikai sēdēs bija parādījusies jauna seja, Hjūss Fentons, ko dēvēja par neredzamo cilvēku, jo viņa eksistence šķita gluži mikroskopiska, un ne jau tādēļ, ka Fentons būtu augumā neliels, bet tāpēc, ka viņš mēdza turēties it kā ēnā. Ziema — tas nozīmēja biežas smilšu vētras un nevis lietu, kas lija ārkārtīgi reti. Bez grūtībām mēs iekļāvāmies agrākajā darba, pareizāk sakot, eksistences ritmā. Es atkal gāju pie Rapaporta patērzēt, reizēm pie viņa sastapu ari Dillu, un man jau sāka likties, ka Projekts patiesībā ir pati dzīve un, izbeidzoties vienam, izbeigsies arī otra.
Vienīgais jaunums bija iknedēļas ražošanas apspriedes, gluži neoficiālas, kurās secīgi tika pārspriesti dažādi temati, piemēram, tādi kā saprātīgo būtņu autoevolūcijas (tas ir, vadāmas evolūcijas) perspektīvas.
Ko tas varētu dot? Šķietami — iespēju nokļūt uz Sūtītāju anatomijas, fizioloģijas un līdz ar to arī uz viņu civilizācijas izpratnes ceļa. Taču sabiedrībā, kas aizsniegusi mūsējai līdzīgu attīstības fāzi, parādās pretējas tāldistances tendences, kuru vēlākie rezultāti nav paredzami. No vienas puses, jau izveidojušies tehnoloģiskie procesi izdara spiedienu uz pastāvošo kultūru un zināmā mērā paskubina cilvēkus adaptīvi pakļauties iedarbinātā instrumentālisma prasībām. Tādā kārtā manāmas pazīmes, kas norāda, ka sākusies cilvēka saprāta sacensība ar mašīnu, kā arī dažādas šo abu progresa faktoru simbiozes formas, kad inženierpsiholoģija un fizioanatomija atklāj cilvēka organisma «vājos posmus», tā nepilnības parametrus, no kurienes jau ved tiešs ceļš uz attiecīgu «uzlabojumu» plānošanu. Un, ejot šajā virzienā, jau uznirst doma par «kiborgu» — daļēji māklīgi protežētu cilvēku radīšanu speciāli kosmonautiskiem darbiem, kā arī pētījumiem uz tādām planētām, kur apstākļi krasi atšķiras no zemes virsū valdošajiem. Tāpat radās doma par cilvēka smadzeņu tiešu pieslēgšanu mašīnu atmiņas rezervuāriem un tādu ierīču izveidošanu, kurās notiek līdz šim vēl nepieredzēta cilvēka apvienošana ar instrumentiem mehāniskā vai intelektuālā plāksnē.
Sis tehnikas spiediens kopumā potenciāli draud saskaldīt līdzšinējo sugas bioloģisko viengabalainību. Ne tikai vienotā, vispārcilvēciskā kultūra, bet pat vienotais, universālais cilvēka fiziskais veidols šādu izmaiņu ietekmē varētu pārvērsties mirušas pagātnes reliktā. Tādā kārtā cilvēki paši savu sabiedrību efektīvi pārveidotu par skudru pūžņa psihozoisku variantu.
No otras puses, instrumentālās tehnikas sfēra var tikt pakļauta kultūras kā ierastības kategorijas ieteik- mei. Varētu, piemēram, nonākt līdz biotehnoloģiskai to faktoru paplašināšanai, kuri nosaka modes veidošanos. Modes tehnikas robeža līdz šim nav aizsnie- gusies tālāk par cilvēka ādu. Tiesa, liekas, ka tās iedarbes sfēra sniegtos dziļāk, bet tas notiek tikai tāpēc, ka dažādos vēstures posmos par sevišķi vērtīgiem paraugiem izvirza atšķirīgus cilvēka fiziskos variantus. Atcerēsimies šeit kaut vai atšķirību starp Rubensa skaistuma ideālu un mūsdienu sievieti. Iepriekš neinformētam Zemes dzīves novērotājam varētu likties, ka sievietēm (kuras tiešāk pakļaujas modes prasībām) saskaņā ar mainīga laika diktātu reizēm platāki kļūst pleci, reizēm gurni, dažbrīd krūtis viņām palielinās, bet dažbrīd samazinās, palaikam kājas kļūst pilnīgākas, bet tad atkal tievākas un garākas utt. Bet šādi miesīgas substances «paisumi» un «bēgumi» ir tikai ilūzija, ko izraisa no visa kopuma daudzveidības izdarītā dienas gaumei atbilstošo fizisko tipu selekcija. Bet tieši šeit varētu arī notikt biotehnoloģiska korekcija. Tad ar ģenētiski virzītas kontroles palīdzību sugas daudzveidības dipazons tiktu vērsts vēlamā virzienā.
Protams, ģenētiskā selekcija, dibinoties uz tīri anatomiskām pazīmēm, liekas nenozīmīga, ja to izvērtējam no kultūras pārvērtību viedokļa, taču tajā pašā laikā tā ir visai vēlama estētisku apsvērumu pēc (kā iespēja vispārināt fiziskā daiļuma ideālu). Taču runa patiesībā ir par ceļa sākumu, kur būtu izvietojams uzraksts: «Saprāts vēlmju kalpībā»; jo arī jau tagad milzīgs vairums saprāta materializētās produkcijas tiek ieguldīts tipiski sibaristiskā darbā. Gudri kon
struēts televizors izplata intelektuālas blēņas, lielisko satiksmes līdzekļu tehniku izmanto, lai kaut kāds ļurba zem tūrista maskas nepiesūktos tikai pašmāju krogā, bet varētu to izdarīt Svētā Pētera katedrāles tuvumā. Ja šī tendence novestu pie tehnisko līdzekļu invāzijas cilvēka ķermenī, tad droši vien tāpēc, lai maksimāli paplašinātu baudas izjūtu gammu, un varbūt arī tādā nolūkā, lai bez seksa, narkotiskā reibuma un kulinārās aplaimotības cilvēkam kļūtu pieejami arī citi, līdz šim gluži nezināmi jutekliski kairinājumi un to apmierināšanas līdzekļi.
Ja mums smadzenēs ir «baudu centrs», kas gan spētu aizliegt šim centram pievienot sintētiskus maņu orgānus, lai izraisītu mistiskus un nemistiskus orgasmus, kuri būtu speciāli izgudroti un ieplānoti noteiktās praktiskās izdarībās kā daudzslāņaina ekstāzes stāvokļa stimulētāji? Bet šādā veidā realizēta autoevo- lūcija nozīmētu definitīvu ieslēgšanos savas kultūras un ieražu lokā, atraušanos no ārpusplanetārās pasaules un kļūtu par visai tīkamu intelektuālas pašnāvības formu.
Tehnika un zinātne droši vien dos iespēju radīt ierīces, kas atbilstu kā viena, tā otra attīstības ceļa prasībām. Tas, ka tie abi mums liekas vienādi atbaidoši, vēl neko neizšķir.
385
Šo pārmaiņu negatīvajam vērtējumam taču nav nekāda pamata. Direktīva «pārlieku nekalpot savām iegribām» ir racionāla vienīgi tik ilgi, kamēr vien- patņa gūtā bauda nodara ļaunumu citiem (vai arī kaitē viņa paša miesai vai garam, kā tas ir, piemēram, narkomānijas gadījumā). Šī regula var dibināties uz vienkāršu nepieciešamību, un tādā gadījumā tai jāpaklausa bez iebildumiem, bet jebkurš tehnikas progress taču virzīts tieši uz to, lai tiktu likvidēta jebkura rīcības brīvību aprobežojoša nepieciešamība. Tie,
25 — 1215
kuri sludina, ka civilizācija mūždien sadursies ar nepieciešamību aprobežot brīvību, būtībā ir tās naivās ticības piekritēji, pēc kuru domām Kosmoss iekārtots, ņemot vērā saprātīgām būtnēm «raksturīgos pienākumus». Šāds uzskats pieslienas bībeles spriedumam, ka «cilvēkam būs dienišķo maizi ēst sava vaiga sviedros». Tas nav, kā dažbrīd šādi naivi cilvēciņi domā, ētisks, bet gan tīri ontoloģisks spriedums. Mums ierādītajai dzīves telpai it kā vajadzētu būt tā mēbelētai, lai nekad nerastos situācija, kurā mums «no panākumiem apskurbtu galva».
Bet uz tādas primitīvas ticības nevar dibināt prognozes, kas iesniegtos tālākā nākotnē. Līdzīgas tēzes tiek sludinātas, ja ne aiz «puritāniskiem» un «askētiskiem» apsvērumiem, tad palaikam gan aiz bailēm no jebkādām pārmaiņām. No šādām bailēm izrietēja visi zinātniskie prātojumi, kas jau iepriekš principā noliedza iespēju radīt «domājošas mašīnas». Cilvēcei aizvien tīkamākas, lai arī ne izdevīgākas bija šķitušas mazliet riskantas situācijas: riska piejaukums gan nesagādā komfortu miesai, taču nomierina garu. Arī lozungs «visus spēkus un rezerves zinātnes frontei» ir racionāls vienīgi tik ilgi, kamēr «domājošas mašīnas» nespēj efektīvi aizvietot zinātniekus.
Nekā jēdzīga par abiem virzieniem — ekspansīvo jeb «askētisko» vai arī «savrupināto» jeb hedonis- tisko — mēs patiesībā pasacīt nevaram. Civilizācija var iet kā pa vienu, tā pa otru ceļu — ielaužoties Kosmosā vai arī no tā atšķeļoties. Neitrīno signāls šķita apliecinām vismaz to, ka dažas civilizācijas no Kosmosa nenorobežojas.
Tehnoekonomiskā ziņā tik «izstiepīgai» civilizācijai, kāda ir mūsējā, ar bagātībā slīgstošu avangardu un badā mirstošu aizmuguri, jau pats šis «izstieptī- bas» fakts nosaka tālākās attīstības virzienu. Vispirms