Labu bridi Susuriņš airēja, nebilzdams ne vārda. Trollītis Mumins skatījās uz tik pazīstamo vecās cepures apveidu pret naksnīgajām debesīm un pīpes dūmu gredzeniem, kas vijās micrīgaja gaisā. «Tagad viss bus labi,» viņš doma ja.
Saucieni un aplausi aiz viņiem kļuva vājāki un vājāki, un beidzot skanēja tikai airu vēzieni.
No krastiem bija palikusi tumša svītra.
īstenībā nevienam no viņiem nebija vēlēšanās runāt. Vēl ne. Viņiem bija daudz laika — viņus gaidīja gara un cerību pilna vasara. Tieši šobrīd pilnīgi pietika ar viņu dramatisko sastapšanos un bēgša nas satraukumu — ko tur vēl runāt. Tā viņi ar līkumu īrās atkal uz krastu.
Trollītis Mumins saprata, ka Susuriņš grib maldināt sekotājus. Attālāk tumsā skanēja Murmuļa spalgie svilpieni, tiem atbildēja citi.
Kad laiva ieslīdēja niedrēs zem kokiem, parādījās pilns mēness.
— Tagad klausies uzmanīgi, ko es teikšu,—Susuriņš sacīja.
— Labi,— trollītis Mumins atsaucās, un piedzīvojumu gars kā putns, vezedams spārnus, apšalca viņu.
— Tu dosies atpakaļ pie pārējiem,— Susuriņš teica.— Paņem līdzi visus, kas grib iet mājās uz Muminieleju, un nāciet uz šejieni. Lai viņi neņem līdzi nekādas mēbeles. Un pasteidzieties, iekams murmuli nav izlikuši teātrī sardzi. Es viņus pazīstu. Nebaidies un ceļā nevilcinies! Jūnija naktis nekad nav bīstamas.
— Labi,— trollītis Mumins paklausīgi sacīja.
Viņš mazliet pagaidīja, bet, kad Susuriņš nekā vairs neteica, trollītis izrausās no laivas un sāka iet gar krastu atpakaļ.
Susuriņš apsēdās uz laivas pakaļējā sola un uzmanīgi izdauzīja no pīpes pelnus. Pieliecies viņš skatījās pa zaru apakšu. Murmulis ieturēja laivas kursu arā no līča. Pa mēness taku viņu varēja skaidri saredzēt.
Susuriņš klusām smējās uri lēnām piebāza savu pīpi.
Beidzot ūdens bija sācis kristies. Nomazgātie krasti un ielejas atkal lēnām pacēlās saules gaismā. Koki bija pirmie, kas parādījās uz ūdens. Virs ūdens tie locīja savas tikko pamodušas galotnes un staipīja zarus, lai pārliecinātos, vai pēc katastrofas viss ir vesels. Aplauztie steidzās dzīt jaunas atvases. Putni sameklēja ierastās ligzdas, un augstāk nogāzēs, kur ūdens bija notecējis, tie izklāja zālē žāvēties savas gultas drēbes.
Tiklīdz ūdens bija sācis kristies, visi steidzās mājup. Viņi vai nu airēja, vai burāja — dienu un nakti—, un, kad ūdens bija nokrities pavisam, viņi gāja tālāk, līdz nonāca tajās vietās, kur bija dzīvojuši agrāk.
Var jau būt, ka pa to laiku, kamēr ieleja bija pārvērtusies ezerā, viņi bija atraduši jaunas, daudz labākas mītnes, taču vecās vietas viņiem patika vislabāk.
Kad trollīša Mumina mamiņa sēdēja līdzās savam dēlam laivas pakaļgalā ar savu somu klēpī, viņa it nemaz nedomāja par salona mēbelēm, kuras vajadzēja atstāt teātri pie Emmas. Viņa doma ja par savu dārzu un prātoja, vai jūra būs nogrābstījusi grantētos celiņus tikpat glīti, kā viņa pati to mēdza darīt.
Mamiņa jau pazina vecās vietas. Viņi īrās gar līci uz Vientuļajiem Kalniem, un viņa zinaja, ka aiz nākamā līkuma ieraudzīs klinti, kas sargāja ieeju Muminielejā.
— Mēs atgriežamies mājās, mājās, mājās!— mazā Mija dziedaja savai māsai uz ceļgaliem.
Snorkes jaunkundze sēdēja laivas priekšgalā un lūkojās zemūdens valstības ainavā. Tieši tobrīd laiva slīdēja pār pļavu, un dažbrīd gar ķīli šņirkstēdamas vijās puķes. Dzeltenas, sarkanas un zilas tās raudzījās cauri ūdenim un staipīja savus kaklus pretī saulei.
Trollīša Mumina tētis airēja gariem, vienādiem vēzieniem.
— Vai jūs domājat, ka veranda būs virs ūdens?— viņš jautāja.
— Kaut tikai mes tiktu līdz turienei . . Susuriņš ieteicās, pamezdams pār plecu pētošu skatienu.
— Mīļais,— Mumina tētis sacīja.— Mēs jau labi sen atstājām aiz sevis murmuļus!
— Neesi vis tik pārliecināts,— Susuriņš teica.
Laivas vidū zem peldmēteļa rēgojās savāds kūkums. Tas kustējās. Trollītis Mumins uzmanīgi pabakstīja kūkuma galvgali.
— Vai tu neiznāksi maķenīt saulītē?— viņš jautāja.
— Nē, pateicos, te ir tik labi,—no peldmēteļa apakšas atbildēja maiga balstiņa.
— Viņai tur nav gaisa, nabadzītei,— trollīša Mumina māmiņa noraizējusies teica.— Sitā viņa sēž jau trīs dienas!
— Mazi murmuļi ir tik šausmīgi bailīgi,— trollītis Mumins čuk stus skaidroja.— Man liekas; viņa tamborē. Tad viņa allaž jūtas drošāka.
Taču Murmulīte netamborēja vis. Viņa pūlējās rakstīt melnos vaskadrānas vākos iesietā burtnīcā. «Aizliegts», viņa rakstīja. «Aizliegts, aizliegts, aizliegts». Pieci tūkstoši reižu. Sāda lappušu aprakstīšana viesa viņā apmierinājumu.
«Cik labi tomēr ir būt laipnam,» Murmulīte mierīgi nodomāja.
Trollīša Mumina māmiņa saspieda trollīša ķepu.
— Par ko tu prāto?— viņa jautaja.
— Es prātoju par Susuriņa berniem, - trollītis Mumins atbildēja.— Vai viņi tiešām visi kļūs par aktieriem?
— Vismaz daži,— māmiņa atbildēja.— Neapdāvinātos adoptēs Svilpaste. Redzi, viņa nespēj dzīvot bez radiniekiem.
— Bērniem pietrūks Susuriņa,— trollītis Mumins melanholiski sacīja.
— Iesākumā varbūt,— māmiņa teica.— Bet viņš ir nodomājis tos katru gadu apciemot un dzimšanas dienās rakstīt tiem vēstules. Ar zīmējumiem.
Trollītis Mumins pamāja ar galvu.
— Labi gan,— viņš sacīja.— Un Bailulis un Misa . .. Vai tu redzēji, cik Misa bija priecīga, ka varēja palikt teātrī?
Trollīša māmiņa iesmējās.— Jā, Misa bija laimīga. Visu mūžu viņa spēles bēdu lugas, un allaž tai būs cits izskats. Un Bailulis būs skatuves meistars un tikpat laimīgs kā Misa. Vai nav patīkami, ka draugi dabū to, ko viņi vēlas?
— Kā tad,— trollītis Mumins piekrita.— Ārkārtīgi patīkami.
Tai mirkli laiva apstājās.
— Mēs esam iestrēguši zālē,— trollīša Mumina tētis sacīja, paslējis purniņu pār laivas malu.— Nu būs jābrien.
Visi izrāpās no laivas un brida uz priekšu.
Murmulīte noslēpa zem kleitas to, par ko ļoti baiļojas, taču neviens neprasīja, kas tur ir.
Iet bija grūti, jo ūdens sniedzās viņiem līdz viduklim. Taču kājām patika — tur bija mīksta zāle, bez akmeņiem. Dažviet zeme pacēlās, un virs ūdens kā paradīzes salas peldēja ziedoši ciņi.
Susuriņš gāja beidzamais. Viņš bija vēl klusāks nekā citkārt. Visu laiku viņš skatījās apkārt un ieklausījās.
— Es apēdīšu tavu veco cepuri, ja viņi nav atpalikuši!— Bumbulītes meita iesaucās.
Bet Susuriņš tikai purināja galvu.
Tagad līcis sašaurinājās. Šaurajā aizā starp kalnu sienam vīdēja Muminielejas draudzīgais zaļums. JumLs ar priecīgi plīvojošu karogu . . .
Nu bija redzams upes līkums un zili krasotais tilts. Jasmīni jau bija pilnos ziedos! Viņi brida tā, ka ūdens šļakstījās visapkārt, un mundri runāja par visu, kas viņiem jadara mājās.
Pēkšņi spalgs svilpiens kā nazis paršķēla gaisu.
Viena acumirklī līcis murdēja no murmuļiem — tie bija viņiem priekšā, aizmugurē, itin visur.
Snorkes jaunkundze paslēpa galvu pie trollīša Mumina pleca. Neviens neteica ne vārda. Tas bija šausmīgi: tu esi ticis gandrīz līdz mājām, un tevi saņem ciet policija.
Murmulis brida viņiem pretim un nostājās Susuriņa priekša.
— Nu-u?— viņš teica.
Neviens neatbildēja.
— Nū-ū?— Murmulis atkārtoja.
Tad Murmulīte piebrida klāt savam brālēnam tik aši, cik vien spēja, pakniksēja un pasniedza viņam burtnīcu melnajos vaskadranas vākos.
— Susuriņš nožēlo un lūdz piedošanu,— viņa bikli sacīja.
— To es . . .— Susuriņš iesāka.
Lielais Murmulis viņu ar skatienu apstādināja un atvēra burtnīcu. Viņš sāka skaitīt. Viņš skaitīja ilgi. Kamēr Murmulis skaitīja, ūdens nokritās viņiem līdz potītēm. Beidzot Murmulis sacīja:
— Pareizi. Te uzrakstīts «aizliegts» pieci tūkstoši reižu.
— Tomēr,— Susuriņš ieteicas.
— Esi tik labs, nesaki nekā,— Murmulīte lūdza.— Man patiešām bija jautri, patiešām īsti jautri!
— Bet uzraksti?— viņas brālēns iesaucās.
— Vai viņš tos nevarētu salikt apkārt manam sakņu dārziņam?— Mumina māmiņa ievaicājas.— Piemēram, «Mazie ķipari tiek lūgti atstāt maķenīt salātu».
— Protams, jā . . . tas būtu pieļaujams,— Murmulis bezpalīdzīgi sacīja.—Tad man jūs jāatlaiž. Bet vairs gan tā nedariet!
— Nē,— visi paklausīgi noteica.
— Un tu nāksi uz mājām!— Murmulis turpināja, stingri skatīdamies uz savu mazo māsīcu.
— Jā, ja vien tu nedusmosies uz mani,— viņa atbildēja. Tad Murmulīte pagriezās pret Muminu ģimeni un sacīja:
— Liels paldies par ieteikumu tamborēt. Zeķītes jūs saņemsiet, kolīdz tās būs gatavas. Uz kādu adresi man tās sūtīt?
— Pietiek, ja uzraksta —«Muminielejā»,— trollīša Mumina tētis teica.
Pēdējo gabalu viņi noskrēja skriešus. Taisni pāri uzkalniņam, cauri ceriņu krūmiem, tieši līdz kāpnēm. Tur Muminu ģimene apstājās, un, dziļi nopūtušies un drošības sajūtas pārņemti, viņi klusu stāvēja, izbaudīdami sajūtu, ka atkal ir mājās. Viss bija kā agrāk.
Skaistās, no koka izzāģētās verandas margas nebija cietušas. Saulespuķe bija savā vietā. Odens muca arī bija palikusi. Un upes viļņi bija izbalinājuši šūpuļtīklu, un tas beidzot bija ieguvis patīkamu krāsu. Debesis atspoguļoja vairs viena vienīga ūdens lāma — kur peldēties mazajai Mijai.
Bija tāda sajūta, it kā nekas nebūtu noticis un nekas bīstams nekad vairs nevarētu viņus piemeklēt.
Bet dārza celiņi bija pilni gliemežvāku, un ap kāpnēm gulēja sarkanu aļģu kronis.
Mumina mainiņa paskatījās augšup — uz salona logu.
— Mīlulīt, vēl neej iekšā,— trollīša Mumina tētis sacīja.— Un, ja tu to darīsi, tad aiztaisi acis. Es izgatavošu jaunas salona mēbeles, kas būs cik vien iespējams līdzīgas vecajām. Ar pušķiem, sarkanu plīšu un visu ko citu.
— Man nevajag taisīt ciet acis,— māmiņa mundri attrauca. — Man vienīgi pietrūks kārtīgas grozāmās skatuves. Un es domāju, ka šoreiz mums plīšs būs r,aibā krāsa! .
Vakarā trollītis Mumins nogāja lejā pie Susuriņa telts, lai pateiktu arlabunakti.
Susuriņš sēdēja upes krastā un smēķēja.
— Vai nu tev ir viss, kas vajadzīgs?— trollītis Mumins vaicāja.
Susuriņš pamāja.
— Uz mata viss,—viņš atteica.
Trollītis Mumins ievilka nāsīs gaisu.— Vai tu esi sācis smēķēt jaunu tabakas šķirni?— viņš jautāja.— Mazliet atgādina avenes. Vai tā ir laba šķirne?
— Nē. Bet šo es smēķēju vienīgi svētdienās,— Susuriņš atteica.
— Saprotams,— trollītis Mumins izbrīnījies sacīja.— Šodien taču ir svētdiena. Jā, nu tad pagaidām sveiks, es iešu un likšos uz auss!
— Sveiks, sveiks!— Susuriņš atbildēja.
Troljītis Mumins pagājās tālāk, līdz brūnajam dīķītim aiz šūpuļ- tikla.. Viņš ielūkojās ūdenī. Jā, rotaslietas tur vēl bija-.
Tad viņš sāka pārmeklēt zāli.
Pagāja brītiņš, iekams viņš atrada tāss kuģīti. Virve bija ieķērusies kadā lapā, bet citādi tas bija pilnīgi vesels. Pat kravas kastes lūciņa bija savā vieta.
Cauri dārzam trollītis Mumins devās atpakaļ uz māju. Vakars bija vēss un rēns, un slapjās puķes smaržoja stiprāk kā jebkad.
Trollīša māmiņa sēdēja uz kāpnēm un gaidīja.
Viņa kaut ko turēja ķepā un bija priecīga.
— Vai vari uzminēt, kas tas ir?— viņa jautāja.
— Tā ir jolla!— trollītis Mumins teica un iesmejās. Ne jau tāpēc, ka bija sevišķs iemesls jautrībai, bet vienīgi tāpēc, ka viņš jutās tik bezgala laimīgs.