Nākamajā rītā tika izsūtītas afišas. Visdažādākie putni lidoja virs līča un meta lejā teātra plakātus. Spilgtās afišas (ko bija zīmējuši Bailulis un Bumbulītes meita) griezās virs meža, liedaga, pļavām, ūdens, māju jumtiem un dārziem.
Noplandījusies virs cietuma, kāda programmas lapa nokrita priekšā Murmulim, kas sēdēja un, uzvilcis uz purna policista cepuri, snauduļoja saulītē.
Murmulim tūdaļ radās aizdomas, ka tas ir kāds slepens ziņojums cietumniekiem, un viņš, stipri satraukts, satvēra lapu.
Tieši patlaban viņam nebija mazāk par trim cietumniekiem — lie- lakais skaits, kadu viņš bija pieredzējis, kopš bija mācījies par cietuma sargu. Pēdējo reizi viņš kādu sargāja pirms pāris gadiem, tāpēc varēja saprast viņa baiļošanos.
Lai būtu kas būdams, Murmulis uzlika brilles un izlasīja programmas saturu skaļi.— Pirmizrāde!!!— viņš lasīja.
<LAUVAS LĪGAVAS» vai
<RADNIECĪBAS SAITES»
Trollīša Mumina tēva rakstīta drāma vienā cēlienā.
Darbojas:
Trollīša Mumina māmiņa, Mumina tētis, Bumbulītes meita, Misa un Bailulis. Koris: Emma.
Ieejas maksa:
Itin viss, kas derīgs ēšanai. Sākas šovakar, saulei rietot, ja nelīs lietus
un nepūtīs vējš, un beigsies ap to laiku.
kad
bērni parasti iet gulēt.
Izrāde notiks Egļu līča pašā vidū.
Laivas izīrē murmuļi.
Teātra vadība.
— Teātris?— Murmulis domīgi sacīja un noņēma brilles.
Dziļi viņa nemurmuliskaja sirdī iedegas vārās bērnības atmiņu dzirksteles. Jā, krustmāte reiz bija paņēmusi viņu līdzi uz teātri. Luga bija par kādu princesi, kas aizmiga zem rožu krūma. Izrāde bija ļoti skaista, un Murmulim tā bija patikusi.
Piepeši viņš zināja, ka vēlas atkal iet uz teātri. Bet kas pa to laiku sargās ieslodzītos? Viņš nepazina nevienu brīvu murmuli. Nabaga cietumsargs izprātojās gan šā, gan tā. Tad piebāza purnu cieši dzelzs būrim, kas stāvēja ēnā aiz viņa, un sacīja:
— Es tik labprāt vēlētos šovakar aiziet uz teātri.
— Uz teātri!?— trollītis Mumins iesaucās un saausījās.
— Jā, uz «Lauvas līgavām»,— Murmulis skaidroja un iebāza būrī programmu.— Un tagad es nezinu, ko lai atstāju jums par sargu.
Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze lūkojās teātra afišā. Viņi lūkojās viens otrā.
— Droši vien kaut kas par princesēm,— Murmulis žēlabaini sacīja.— Tas bija tik sen, kopš es redzēju princesīti!
— Tad tev visādā ziņā jāiet viņu apskatīties,— Snorkes jaunkundze teica.— Vai tev nav kāds laipns radinieks, kas pa to laiku varētu mūs sargāt?
— Ir, mana māsīca,— Murmulis teica.— Taču viņa ir pārlieku laipna. Viņa jūs izlaidīs ārā.
— Kad mūs sodīs?— Svilpaste pēkšņi ieprasījās.
— Eh, neviens jus nesodīs,— Murmulis inulsi sacīja.— Jums būs jāsēž būrī, līdz jūs atzīsieties, ko esat pastrādājuši. Pēc tam jums vajadzēs izgatavot jaunus uzrakstus un katram piectūkstoš reižu uzrakstīt vardu «aizliegts».
— Bet mēs taču esam nevainīgi,— Svilpaste iesāka.
— Jā jau, jā, — Murmulis partrauca.— To jau es esmu dzirdējis. Tā viņi visi saka.
— Vadzi,— trollītis Mumins ieteicās.— Tu visu savu mūžu nožē losi, ja neaiziesi uz to teātri. Droši vien tur būs princeses. Lauvas līgavas.
Murmulis paraustīja plecus un nopūtās.
— Neesi nu tik nesaprātīgs,— Snorkes jaunkundze centās viņu pierunāt.— Atved šurp to savu māsīcu, lai varam viņu apskatīt. Laipns sargs tomēr ir labāks par nekādu!
— Nu ja,— Murmulis sadrūvējies teica. Viņš piecēlās un aiztipi- naja, nozuzdams aiz krūmiem.
— Redziet nu!— trollītis Mumins iesaucās.— Vai atceraties, par ko mēs sapņojām Jāņu naktī? Par lauvu! Par lielu lauvu, kam mazā Mija iekodusi kājā! Skat, ko viņi tur mājas ir pastradajuši!
— Es sapņoju, ka man būs daudz jaunu radu,— Svilpaste stāstīja.— Tas būtu šausmīgi! Tieši tagad, kad esmu tikusi vaļā no vecajiem!
Tagad Murmulis nāca atpakaļ.
Viņš atveda sev līdzi briesmīgi mazu, tievu un izbijušos Mur- mulīti.
— Vai tu domā, ka spēsi nosargāt šos te?— viņš jautāja.
— Vai viņi kož?— čukstēja Murmulīte, kas acīm redzami bija pilnīga neveiksminiece (pēc Murmuļa ieskatiem).
Murmulis iespurdzās un pasniedza viņai būra atslēgu.
— Protams,— viņš teica.— Ja tu izlaidīsi ieslodzītos, viņi — šņiks, Šņāks — pārkodīs tevi uz pusēm. Nu es iešu pārģērbties pirmizrādei. Palieciet visi sveiki!
Tiklīdz viņš bija nozudis, Murmulīte sāka tamborēt, pamezdama bailīgus skatus uz būri.
— Ko tu tamborē?— Snorkes jaunkundze laipni vaicāja.
Murmulīte nodrebeja.
— Es nezinu,— viņa izbijusies nočukstēja.— Kad tamborēju, man vienmēr ir drošāka sajūta.
— Vai tu nevarētu notamborēt kapzeķites; šī krasa ir tik patīkama, tieši piemērota zeķītēm,— Snorkes jaunkundze ieteica.
Murmulīte skatījās uz tamborējumu un domāja.
— Vai tev nav neviena radinieka, kuram saltu kājas?— Svilpaste jautāja.
— Ir, viena draudzene,— Murmullte atbildēja.
— Es ari zinu kādu, kam salst kājas,— Svilpaste piedalījās saruna.— Manai tēvoča kundzei, kas strādā teātrī. Stāsta, ka tur briesmīgi velkot caurvējš. Tīras mokas strādāt teātrī!
— Te ari velk vējš,— trollītis Mumins sacīja.
— Manam brālēnam vajadzēja par to padomāt,— Murmulīte bikli teica.—Ja jūs maķenīt uzgaidītu, es notamborētu arī jums kapze ķītes.
— Mes jau nomirsim, iekams tās būs gatavas,— trollītis Mumins drūmi teica.
Murmulīte sāka bažīties un piesardzīgi pienāca pie būra.
— Varbūt es varētu uzklāt uz būra segu?— viņa jautāja.
Viņi paraustīja plecus un trīcēdami piespiedās ciešāk cits citam.
— Vai jus tiešām esat jau saaukstējušies?— Murmulīte pārbijušies iesaucās.
Snorkes jaunkundze dobji klepoja.
— Var gadīties, ka mani glābs te ja ar jāņogu sulu,— viņa sacīja.— Zināt jau nekad neko nevar.
Murmulīte ilgi svārstījās. Piespiedusi tamborējumu pie purniņa, viņa blenza uz cietumniekiem.
— Ja jūs nomirsiet. . .— viņa trīcošu balsi izdvesa.— Ja jūs nomirsiet, tad manam brālēnam vairs nebūs nekāda prieka jūs sargāt?
— Jā, diezin vai būs,— Svilpaste piekrita.
— Un man taču tik un tā ir jānoņem mērs kapzeķem!
Ieslodzītie sparīgi māja ar galvu.
Tad Murmulīte atvēra būri un kautrīgi sacīja:
— Varbūt es drīkstu piedāvāt jums tasi karstas tējas? Ar jāņogu sulu. Un zeķītes jūs dabūsiet, kolīdz tās bus gatavas. Tik laipni no jums, ka jūs iedomājāties par zeķem! Tas piešķir tamborējumam lielāku vērtību, ja jūs saprotat, ko gribu sacīt.
Viņi devās pie Murmulītes uz māju un dzēra tēju. Viņa par visu vari gribēja izcept ciemiņiem daudz cepumu, un tas paņēma tik ilgu laiku, ka bija jau iestājusies krēsla, kad Snorkes jaunkundze piecēlās un sacīja:
— Nu mums patiešām jāiet. Liels paldies par tēju.
— Gaužām skumīgi, ka jasēdina jūs atkal cietumā,— Murmulīte kā atvainodamās sacīja un noņēma no naglas atslēgu.
— Bet mēs nedomājam atgriezties cietumā,— trollītis Mumins iebilda.— Mēs domājam iet uz mājām, uz teātri.
Murmulītei sariesās asaras acīs.
— Mans brālēns bus šausmīgi vilies,— viņa sacīja.
— Bet mēs ne pie kā neesam vainīgi!— Svilpaste iesaucās.
— Kāpēc jūs uzreiz neteicāt?— Murmulite atviegloti sacīja. — Tad jums, saprotams, jāiet uz teātri. Taču varbūt būs labāk, ja es iešu līdzi un visu paskaidrošu brālēnam.