Notika ģenerālmēģinājums trollīša Mumina tēta lugai, un dega visas lampas, lai gan līdz vakaram vēl bija tālu.
Par piesolītajām brīvbiļetēm uz nākamās dienas pirmizrādi bebri bija nostūmuši teātri nedaudz nost no sēkļa, taču skatuve joprojām bija maķenīt šķība, kas nedaudz traucēja spēlētājiem.
Skatuvei bija aizvilkts priekškars — sarkans un noslēpumains —, un pie tās šūpojās neliela laivu flotile ziņkārīgu skatītāju. Skatītāji bija gaidījuši jau kopš saules lēkta un paņēmuši līdzi pusdienas, jo ģenerālmēģinājumi parasti prasa ilgu laiku.
— Māmiņ, kas tas ģenerālmēģinājums tāds ir?— vaicāja kāds nabadzīgs ezens laivā.
— Ģenerālmēģinājumā viņi mēģina pašu beidzamo reizi, lai pa īstam butu pārliecināti, ka viss ir, kā vajag,— eža māmiņa skaid roja.— Rīt viņi.spēlēs teātri pa nopietnam, un tad par skatīšanos būs jāmaksā. Šodien tādiem nabadzīgiem ežiem kā mēs izrāde ir par brīvu.
Bet tie, kas atradās aiz priekškara, it nemaz nebija pārliecināti, ka viss ir, kā vajag. Trollīša Mumina tētis sēdēja un parrakstīja savu lugu.
Misa raudāja.
— Bet mēs taču sacijam, ka abas gribam beigas nomirt!— izsaucās Bumbulītes meita.— Kāpēc lauva apēdis tikai vipu? Mēs taču bijām lauvas līgavas, tā mēs teicām. Vai tu neatceries?
— Labi, labi,— Mumina tētis nervozi sacīja.— Lauva apēdīs tevi un pēc tam Misu. Un netraucējiet mani, es cenšos domāt par heksametru!
— Kā būs ar to radniecību?— trollīša Mumina māmiņa norūpējusies jautāja.— Vakar Bumbulītes meita bija precējusies ar tavu aizbraukušo dēlu. Vai tad tagad Misa ir precējusies ar viņu un es esmu Misas mamiņa? Un vai Bumbulītes meita nav precējusies?
— Es negribu palikt neprecēta,— Bumbulītes meita tūdaļ iebilda.
— Lai viņas ir māsas!— trollīša Mumina tētis izmisis iesaucās.
— Tātad Bumbulītes meita ir tava vedekla. Es domāju, mana vedekla. Es domāju, tava tēvamāsa.
— Sitas nav iespējams,— Bailulis sacīja.— Ja Mumina mamiņa ir tava kundze, tad tava vedekla nevar būt viņas tēvamāsa.
— Tas pats taču vien ir!— trollīša Mumina tētis sacīja.— Te vispār neiznāks luga!
— Esiet nu gluži mierīgi,— Emma ar negaidītu sapratni ieteicās.
— Gan jau viss nokārtosies. Turklāt publika tik un tā neko nesapratis.
— Mīļa Emma,— trollīša Mumina māmiņa lūdza.— Kleita man ir par šauru . . . mugurpusē tā visu laiku nāk vajā.
— Tikai atcerieties,— Emma, saņēmusi pilnu muti ar kniepadatām, sacīja,— neizskatieties priecīga, kad uznāksiet un runāsiet par to, ka jūsu dēls ir saindējis viņa prātu ar meliem!
— Nē, nē, es apsolos izskatīties bēdīga,— Mumina mamiņa apsolīja.
Misa lasīja savu lomu. Pēkšņi viņa aizsvieda papīru prom un iesaucas:
— Loma ir pārāk priecīgai Tā man nemaz neder!
— Ciet klusu, Misa!— Emma stingri sacīja.— Mes sākam. Vai apgaismojums ir kārtībā?
Bailulis iesledza dzelteno prožektoru.
— Sarkano! Sarkano!— Bumbulītes meita kliedza.— Mana uznāk- šana ir sarkanā gaismā! Kāpēc viņš allaž iesledz nepareizu gaismu?
— Tā dara visi,— Emma mierīgi atteica.— Vai esat sagatavojušies?
— Es nemāku savu lomu,— trollīša Mumina tētis panikā murmināja.— Es neatceros nevienu pašu vārdu!
Emma papliķēja viņam pa plecu.
— Tas ir dabiski,— viņa teica.— Viss ir tieši tā, kā ģenerālmēģinājumā jābūt.
Emma trīs reizes piesita pie skatuves dēļiem, un ārā laivās iestājās pilnīgs klusums. Laimes drebuļiem skrienot pār vecajiem kauliem, viņa atvilka priekškaru.
Apbrīnas pilns čuksts pāršalca nedaudzos ģenerālmēģinājuma skatītājus. Lielākā daļa no viņiem nekad vēl nebija bijuši teātrī.
Viņi ieraudzīja sarkani izgaismotu, drūmu, klinšainu ainavu.
Mazliet pa labi no skapja ar spoguli (kas bija nosegts ar melnu pārklāju) sēdēja Bumbulītes meita tilla svārciņos, ar papīra puķēm matos.
Kādu brīdi viņa ar interesi lūkojas skatītājos lejpus rampas, tad steidzīgi un nepiespiesti sāka:
— Miršu es šonakt, lai gan pret debesim nevainība mana brēc, asinīs vērties, jūra, un pavasara pelnos,— zeme
skaista kā roze pumpura, ar jaunības rasu uz pieres, rupji un cietsirdīgi nežēlīgs liktenis kajam mani mīda.
Piepeši no kulisēm atskanēja spalgi stieptā balsī:
— Likteņnakts!
Likteņnakts!
Likteņnakts!
Trollīša Mumina tētis uznāca no kreisās puses, nevērīgi uzmetis mantiju pār plecu, pagriezās pret publiku un trīcošā balsī sāka deklamēt:
— Radu un draudzības saitēm ir jāirst, kad pienākums sauc mani, ak, vai nu kroni man laupīs mana mazdēla māsa?
Trollīša Mumina tētis manīja, ka ir kļūdījies un atkārtoja: —. . . ak, vai nu kroni man laupīs mana māsasdēla krustmāte?
Trollīša Mumina māmiņa izbāza purniņu un pačukstēja:
— Vai kroni man laupīs manas vedeklas māsa?
— Jā, jā, ja,— Mumina tētis teica.— To es izlaidīšu.
Paspēris soli uz Bumbulītes meitas pusi, kura slēpās aiz spoguļ- skapja, viņš sacīja:
Trīci tu, neuzticīgā Bumbulīte, un dzirdi, kā drebina bur i briesmīgais lauva un izsalcis uz mēnesi rūc!
Iestājās gara pauze.
—.. . izsalcis uz mēnesi rūc! —
tētis atkartoja vēl skaļāk.
Nekas nenotika.
Pagriezies uz kreiso pusi, viņš vaicaja:
— Kāpēc lauva nerūc?
— Es nerukšu, iekams Bailulis nenolaidīs zemē mēnesi,— Emma atteica.
No aizkulisēm iznaca Bailulis.
— Mēnesi apsolīja iztaisīt Misa, bet viņa nav to izdarījusi,— viņš teica.
— Labi, labi,— Mumina tētis steigšus piebilda.— Lai Misa tūlīt nāk uz skatuves, jo es tik un tā esmu izsists no sliedēm.
Sarkanā samta kleitā uz skatuves lēnām izslīdēja Misa. Labu brīdi viņa mierīgi stavēja, uzlikusi ķepu virs acīm, un izbaudīja sajutu, kāda ir primadonnai. Sajūta bija brīnišķīga.
— Ai, kāds prieks .. Mumina māmiņa čukstēja, domādama, ka Misa ir aizmirsusi tekstu.
— Es ieturu pauzi!— Misa klusām šņāca. Viņa aizlīgojās līdz rampai un pastiepa rokas pret publiku.
Atskanēja klikšķis, un Bailulis apgaismošanas istabā ieslēdza ventilatoru.
„ — Vai viņiem tur ir putekļu sūcējs?— ezēns jautāja.
— Ciet klusul— eža māmiņa viņu apsauca.
Misa drūmi sāka deklamēt:
— Ai. kāds prieks, kad tavu galvu sašķīstam gabalos redzu . . .
Paspērusi dažus straujus soļus, viņa sapinās samta kleita un pāri rampai iekrita eža laivā.
Skatītāji sauca <urra!> un uzcēla Misu atkal uz skatuves.
— Tikai neuztraucieties, jaunkundz,— kāds vecāks bebrs sacīja,— un cērtiet viņai tūlīt galvu nost!
— Kam?— Misa neizpratnē vaicāja.
— Mazmeitas krustmātei, protams,— bebrs uzmundrinoši sacīja.
— Viņi visu ir pārpratuši,— trollīša Mumina tētis čukstēja māmiņai.— Nāc šurp, cik vien ātri vari, esi tik laba!
Mumina māmiņa steigšus saņēma svārkus un, mazliet kautrīgi un laipni smaidot, paradi jās uz skatuves.
— Ak, likteni, slēp savu seju, lai arī ar naktsmelnu vēsti es nāku!— viņa priecīgā balsī norunāja.
— Ar viltu tavs dēls ir nācis un ar meliem saindējis tev prātu!
Likteņnakts!
Likteņnakts!
Likteņnakts!—
monotoni vilka Emma.
Trollīša Mumina tētis uztraucies blenza uz māmiņu.
— Ievediet lauvu,— viņa izpalīdzīgi čukstēja.
— Ievediet lauvu,— tētis atkārtoja.— Ievediet lauvu,— viņš vēlreiz nedroši sacīja. Beidzot viņš iekliedzās:
— Atvediet lauvu!
Aiz skatuves bija dzirdama skaļa mīņāšanās. Beidzot uznāca lauva.
Tain bija bebra priekškājas un bebra pakaļkajas. Publika no prieka auroja.
Lauva svārstījās, tad, piegājis pie rampas, paklanījās, tā pārdaloties uz pusēm.
Publika sita ķepas un sāka irties mājup.
— Vēl taču nav beigasl— Mumina tētis kliedza.
— Mīļais, rīt taču viņi atnāks atkal,— trollīša Mumina māmiņa mierināja.— Emma saka, ka pirmizrāde nekad neizdodoties laba, ja ģenerālmēģinājums neesot bijis mazliet neveiksmīgs.
— Lūk, kā, tā viņa saka?— tētis nomierinājās.— Dažās vietās skatītāji tomēr smējās!— viņš priecīgs piebilda.
Bet Misa atgāja nost no pārējiem, lai nomierinātu savu pukstošo sirdi.
— Viņi man aplaudēja,— Misa klusi nočukstēja.— Ak, cik es esmu laimīga! Es vienmēr, vienmēr būšu tik laimīga kā šodien.